經號:   
   (SN.35.121 更新)
相應部35相應121經/教誡羅侯羅經(處相應/處篇/修多羅)(莊春江譯)[SA.200]
  有一次世尊住在舍衛城祇樹林給孤獨園。
  那時,當世尊獨處、獨坐時,這樣心的深思生起:
  「羅侯羅的解脫圓熟法已遍熟,讓我更進一步在諸的滅盡上教導(調伏)羅侯羅。」
  那時,世尊午前時穿衣、拿起衣鉢後,在舍衛城為了托鉢行走後,餐後已從施食返回,召喚尊者羅侯羅:
  「羅侯羅!取坐墊布,為了白天的住處我們將去盲者的樹林。」
  「是的,大德!」尊者羅侯羅回答世尊後,取坐墊布,在世尊後面緊跟隨。
  當時,有好幾千位跟隨世尊的天眾們:「今天,世尊將更進一步在諸漏的滅盡上教導羅侯羅。」
  那時,世尊進入盲者的樹林後,坐在某棵樹下設置的座位。
  尊者羅侯羅向世尊問訊後,也在一旁坐下。世尊對在一旁坐下的尊者羅侯羅說這個:
  「羅侯羅!你怎麼想它:眼是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」
  「那麼,凡為無常的,那是苦的或樂的?」
  「苦的,大德!」
  「那麼,凡為無常的、苦的、變易法,適合認為它:『這是我的我是這個這是我的真我。』嗎?」
  「大德!這確實不是。」
  「諸色是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「眼識是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「眼觸是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「又凡以這眼觸為緣生起受之類的、想之類的、行之類的、識之類的,是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」
  「那麼,凡為無常的,那是苦的或樂的?」
  「苦的,大德!」
  「那麼,凡為無常的、苦的、變易法,適合認為它:『這是我的我是這個,這是我的真我。』嗎?」
  「大德!這確實不是。」……(中略)。
  「舌是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「舌識是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「舌觸是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「又凡以這舌觸為緣生起受之類的、想之類的、行之類的、識之類的,是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」
  「那麼,凡為無常的,那是苦的或樂的?」
  「苦的,大德!」
  「那麼,凡為無常的、苦的、變易法,適合認為它:『這是我的,我是這個,這是我的真我。』嗎?」
  「大德!這確實不是。」……(中略)。
  「意是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」
  「那麼,凡為無常的,那是苦的或樂的?」
  「苦的,大德!」
  「那麼,凡為無常的、苦的、變易法,適合認為它:『這是我的,我是這個,這是我的真我。』嗎?」
  「大德!這確實不是。」
  「諸法是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「意識是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「意觸是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」……(中略)。
  「又凡以這意觸為緣生起受之類的、想之類的、行之類的、識之類的,是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」
  「那麼,凡為無常的,那是苦的或樂的?」
  「苦的,大德!」
  「那麼,凡為無常的、苦的、變易法,適合認為它:『這是我的,我是這個,這是我的真我。』嗎?」
  「大德!這確實不是。」
  「羅侯羅!這麼看的有聽聞的聖弟子在眼上,也在諸色上厭,也在眼識上厭,也在眼觸上厭,又凡以這眼觸為緣生起受之類的、想之類的、行之類的、識之類的,也在那上面厭。……(中略)也在舌上厭,也在諸味道上厭,在舌識上厭,在舌觸上厭,又凡以這舌觸為緣生起受之類的、想之類的、行之類的、識之類的,也在那上面厭。……(中略)也在意上厭,也在諸法上厭,也在意識上厭,也在意觸上厭,凡以這意觸為緣生起受之類的、想之類的、行之類的、識之類的,也在那上面厭。厭者離染,從離貪被解脫,在已解脫時,有『[這是]解脫』之智,他知道:『出生已盡梵行已完成應該被作的已作不再有此處[輪迴]的狀態。』」
  世尊說這個,悅意的尊者羅侯羅歡喜世尊的所說。
  還有,當在這個解說被說時,不執取後尊者羅侯羅的心從諸被解脫。
  且好幾千位天神的遠塵、離垢之法眼生起:
  「凡任何集法全部是滅法。」[MN.147]
SN.35.121/(8). Rāhulovādasuttaṃ
   121. Ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati jetavane anāthapiṇḍikassa ārāme. Atha kho bhagavato rahogatassa paṭisallīnassa evaṃ cetaso parivitakko udapādi– “paripakkā kho rāhulassa vimuttiparipācaniyā dhammā; yaṃnūnāhaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vineyyan”ti. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya sāvatthiyaṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto āyasmantaṃ rāhulaṃ āmantesi– “gaṇhāhi, rāhula, nisīdanaṃ. Yena andhavanaṃ tenupasaṅkamissāma divāvihārāyā”ti “Evaṃ, bhante”ti kho āyasmā rāhulo bhagavato paṭissutvā nisīdanaṃ ādāya bhagavantaṃ piṭṭhito piṭṭhito anubandhi.
   Tena kho pana samayena anekāni devatāsahassāni bhagavantaṃ anubandhāni honti– “ajja bhagavā āyasmantaṃ rāhulaṃ uttariṃ āsavānaṃ khaye vinessatī”ti. Atha kho bhagavā andhavanaṃ ajjhogāhetvā aññatarasmiṃ rukkhamūle paññatte āsane nisīdi. Āyasmāpi kho rāhulo bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho āyasmantaṃ rāhulaṃ bhagavā etadavoca–
   “Taṃ kiṃ maññasi, rāhula, cakkhu niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
   “Aniccaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti?
   “Dukkhaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti?
   “No hetaṃ, bhante”.
   “Rūpā niccā vā aniccā vā”ti?
   “Aniccā, bhante …”pe….
   “Cakkhuviññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
   “Aniccaṃ, bhante …”pe….
   “Cakkhusamphasso nicco vā anicco vā”ti?
   “Anicco, bhante …”pe….
   “Yampidaṃ cakkhusamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ, saññāgataṃ, saṅkhāragataṃ, viññāṇagataṃ, tampi niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
   “Aniccaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti?
   “Dukkhaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi eso me attā’”ti?
   “No hetaṃ, bhante …”pe….
   “Jivhā niccā vā aniccā vā”ti?
   “Aniccā, bhante …”pe….
   “Jivhāviññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
   “Aniccaṃ, bhante …”pe….
   “Jivhāsamphasso nicco vā anicco vā”ti?
   “Anicco, bhante …”pe….
   “Yampidaṃ jivhāsamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ, saññāgataṃ, saṅkhāragataṃ, viññāṇagataṃ, tampi niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
   “Aniccaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti?
   “Dukkhaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti?
   “No hetaṃ, bhante …”pe….
   “Mano nicco vā anicco vā”ti?
   “Anicco, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vāti?
   “Dukkhaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti?
   “No hetaṃ, bhante”.
   “Dhammā niccā vā aniccā vā”ti?
   “Aniccā, bhante …”pe….
   “Manoviññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
   “Aniccaṃ, bhante …”pe….
   “Manosamphasso nicco vā anicco vā”ti?
   “Anicco, bhante …”pe….
   “Yampidaṃ manosamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ, saññāgataṃ, saṅkhāragataṃ, viññāṇagataṃ, tampi niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti?
   “Aniccaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti?
   “Dukkhaṃ, bhante”.
   “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti?
   “No hetaṃ, bhante”.
   “Evaṃ passaṃ, rāhula, sutavā ariyasāvako cakkhusmimpi nibbindati, rūpesupi nibbindati, cakkhuviññāṇepi nibbindati, cakkhusamphassepi nibbindati, yampidaṃ cakkhusamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tasmimpi nibbindati …pe… jivhāyapi nibbindati, rasesupi nibbindati, jivhāviññāṇepi nibbindati, jivhāsamphassepi nibbindati, yampidaṃ jivhāsamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tasmimpi nibbindati …pe….
   “Manasmimpi nibbindati, dhammesupi nibbindati, manoviññāṇepi nibbindati, manosamphassepi nibbindati, yampidaṃ manosamphassapaccayā uppajjati vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ tasmimpi nibbindati. Nibbindaṃ virajjati; virāgā vimuccati; vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ hoti. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti pajānātī”ti.
   Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā rāhulo bhagavato bhāsitaṃ abhinandi. Imasmiñca pana veyyākaraṇasmiṃ bhaññamāne āyasmato rāhulassa anupādāya āsavehi cittaṃ vimucci. Anekānañca devatāsahassānaṃ virajaṃ vītamalaṃ dhammacakkhuṃ udapādi– “yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamman”ti. Aṭṭhamaṃ.
漢巴經文比對(莊春江作):
  「解脫圓熟法」(vimuttiparipācaniyā dhammā),菩提比丘長老英譯為「釋放成熟的情況」(the state that ripen in liberation)。按:《顯揚真義》等列舉使解脫圓熟的三類十五法:①信等五根②無常想、於無常苦想、於苦無我想、捨斷想、離貪想等五種與洞察有關的想(pañca nibbedhabhāgiyā saññā)③對昧西其長老的講述:善友等五法(參看AN.9.3/Ud.31/MA.56)。