北傳:雜阿含965經, 別譯雜阿含199經 南傳:增支部10集95經 關涉主題:觀念/十四無記 (更新)
雜阿含965經[正聞本13306經/佛光本957經](外道出家相應/道品誦/如來記說)(莊春江標點)
  如是我聞
  一時住王舍城迦蘭陀竹園。
  時,有外道出家,名曰欝低迦,來詣佛所,與世尊面相問訊慰勞已,退坐一面,白佛言:
  「瞿曇!云何,瞿曇!世有邊耶?」
  佛告欝低迦:「此是無記。」
  欝低迦白佛:
  「云何,瞿曇!世無邊耶?有邊無邊耶?非有邊非無邊耶?」
  佛告欝低迦:「此是無記。」
  欝低迦白佛:
  「云何,瞿曇!『世有邊耶?』答言:『無記。』『世無邊耶?世有邊無邊耶?世非有邊非無邊耶?』答言:『無記。』瞿曇於何等法而可記說?」
  佛告欝低迦:
  「知者、智者,我為諸弟子而記說道,令正盡苦究竟苦邊。」
  欝低迦白佛:
  「云何,瞿曇!為諸弟子說道,令正盡苦,究竟苦邊,為一切世間從此道出?為少分耶?」
  爾時,世尊默然不答。
  第二、第三問,佛亦第二、第三默然不答。
  爾時,尊者阿難住於佛後,執扇扇佛。
  尊者阿難語欝低迦外道出家:
  「汝初已問此義,今復以異說而問,是故,世尊不為記說,欝低迦!今當為汝說譬,夫智者因譬得解。
  譬如:國王有邊境城,四周堅固,巷陌平正,唯有一門,立守門者聰明黠慧,善能籌量,外有人來,應入者聽入,不應入者不聽,周匝遶城,求第二門都不可得,都無貓狸出入之處,況第二門!彼守門者都不覺悟入者、出者,然彼士夫知一切人唯從此門若出、若入,更無餘處。
  如是,世尊雖不用心覺悟眾生一切世間從此道出及以少分,然知眾生正盡苦、究竟苦邊者,一切皆悉從此道出。」
  時,欝低迦外道出家,聞佛所說,歡喜、隨喜,從坐起而去。

別譯雜阿含199經(莊春江標點)
  如是我聞
  一時住王舍城。
  時,有梵志,厥名優陟,來詣佛所,問訊佛已,在一面坐,即問佛言:
  「瞿曇!一切世界為有邊耶?為無邊耶?」
  佛告優陟:「如斯等問,吾初不答。」
  優陟言:
  「瞿曇!我問世界有邊、無邊,悉不見答,若然者,汝常說法,解釋問難,為何所答?」
  佛言:
  「優陟!吾於諸法悉善知已,為聲聞弟子分別正道,蠲除眾苦,盡其邊際。」
  優陟言:
  「瞿曇!汝於諸法悉善知已,為聲聞弟子說於正道,蠲除眾苦,盡其邊際,若如是者,汝所得道,為一切人盡行是道,為有多少而行斯道?」
  爾時,如來默然不答。
  第二、第三亦如是問,如來默然,悉不加報。
  爾時,阿難執扇侍佛,以扇扇佛,聞彼優陟所諮已,即語之言:
  「汝後所問,與前無異,是以世尊默然不答汝。
  我且為汝說一方喻譬,如:邊守有城,牆壁牢實,欄楯窗牖悉皆堅固,街巷里陌,官府市肆,周障布置,不相干錯,而此城中,唯有一門。時,守門人聰明智慧,有大念力,善能分別客舊諸人,識者聽入,不識則遮。時,城中人欲有出者,不知出要,周匝遍觀更無孔穴,唯此一門,乃從求出,而此守門智慧之人,雖不具知城中種類,然知其中將出城者,皆由此門。
  如是,優陟!如來亦爾,雖不具悉思惟分別,然知出入皆由此門,如來亦然,知:過去苦、現在、未來苦之邊際,皆由斯道得盡於苦。」
  優陟梵志聞佛所說,歡喜而去。

增支部10集95經/鬱低亞經(莊春江譯)
  那時,遊行者鬱低亞去見世尊。抵達後,與世尊一起互相問候。交換應該被互相問候的友好交談後,在一旁坐下。在一旁坐下的遊行者鬱低亞對世尊說這個:「喬達摩尊師!怎麼樣,世界是常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的嗎?」「鬱低亞!這不被我解說(記說):『世界是常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的。』」
  「喬達摩尊師!那麼,世界是非常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的嗎?」「鬱低亞!這也不被我解說:『世界是非常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的。』」
  「喬達摩尊師!怎麼樣,世界是有邊的……(中略)世界是無邊的……命即是身體……命是一身體是另一……死後如來存在……死後如來不存在……死後如來存在且不存在……死後如來既非存在也非不存在,這才是真實的,其它都是空虛的嗎?」「鬱低亞!這也不被我解說:『死後如來既非存在也非不存在,這才是真實的,其它都是空虛的。』」
  「當被像這樣問:『喬達摩尊師!怎麼樣,世界是常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的嗎?』你說:『鬱低亞!這不被我解說:「世界是常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的。」』
  當被像這樣問:『喬達摩尊師!那麼,世界是非常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的嗎?』你說:『鬱低亞!這也不被我解說:「世界是非常恆的,這才是真實的,其它都是空虛的。」』
  當被像這樣問:『喬達摩尊師!怎麼樣,世界是有邊的……(中略)世界是無邊的……命即是身體……命是一身體是另一……死後如來存在……死後如來不存在……死後如來存在且不存在……死後如來既非存在也非不存在,這才是真實的,其它都是空虛的嗎?』你說:『鬱低亞!這也不被我解說:「死後如來既非存在也非不存在,這才是真實的,其它都是空虛的。」』[≃MN.72]那麼,什麼被喬達摩尊師解說呢?」
  「鬱低亞!證知後,我為弟子們教導法:為了眾生的清淨、為了愁悲的超越、為了苦憂的滅沒、為了方法的獲得、為了涅槃的作證。」
  「那麼,凡證知後,喬達摩尊師為弟子們教導這個法:為了眾生的清淨、為了愁悲的超越、為了苦憂的滅沒、為了方法的獲得、為了涅槃的作證,全部世間被那個引導?或一半?或三分之一?」在這麼說時,世尊保持沈默。
  那時,尊者阿難想這個:「不要這樣遊行者鬱低亞得到邪惡的惡見:『確實,被我問一切最勝問題的沙門喬達摩放棄、不回答、確定地不能夠。』那位遊行者鬱低亞會有長久的不利、苦。」
  那時,尊者阿難對遊行者鬱低亞說這個:「鬱低亞道友!那樣的話,我將為你作譬喻,這裡,一些有智的男子以譬喻了知所說的義理。鬱低亞道友!猶如國王邊境的城市,有堅固的壁壘,堅固的城牆與城門,只有一個門,在那裡,有賢智的、聰明的、有智慧的、對不認識的制止的、對認識的使進入的守門人。他沿那個城市全部環繞道路走,沿那個城市全部環繞道路走的他沒看見甚至連貓出去大小的城牆間隙或裂口,而他沒有這樣的智:『有多少生物進入或出去這個城市。』但在這裡,他這麼想:『凡任何粗大的生物進入或出去這個城市,全部的他們以這個門進入或出去。』
  同樣的,鬱低亞道友!如來沒有這樣的努力:『一切世間被那個引導?或一半?或三分之一?』但在這裡,如來這麼想:『凡任何從世間曾被引導,或被引導,或將被引導,全部的他們捨斷心的隨雜染慧的減弱的五蓋後,在四念住上心已善建立,如實修習七覺支後,這樣,這些曾被引導,或被引導,或將被引導。』鬱低亞道友!凡你才問世尊問題,卻以其它法門問世尊這個問題,因此,世尊不為你解說它。」

巴利語經文(台灣嘉義法雨道場流通的word版本)
AN.10.95/ 5. Uttiyasuttaṃ
   95. Atha kho uttiyo paribbājako yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho uttiyo paribbājako bhagavantaṃ etadavoca– “kiṃ nu kho, bho gotama, sassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan”ti? “Abyākataṃ kho etaṃ, uttiya, mayā– ‘sassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan’”ti.
   “Kiṃ pana, bho gotama, asassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan”ti? “Etampi kho, uttiya, abyākataṃ mayā– ‘asassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan’”ti.
   “Kiṃ nu kho, bho gotama, antavā loko …pe… anantavā loko… taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ… aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ… hoti tathāgato paraṃ maraṇā na hoti tathāgato paraṃ maraṇā… hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā… neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññan”ti? “Etampi kho, uttiya, abyākataṃ mayā– ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññan’”ti.
   “‘Kiṃ nu kho, bho gotama, sassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan’ti, iti puṭṭho samāno ‘abyākataṃ kho etaṃ, uttiya, mayā– sassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan’ti vadesi.
   “‘Kiṃ pana, bho gotama, asassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan’ti, iti puṭṭho samāno– ‘etampi kho, uttiya, abyākataṃ mayā asassato loko, idameva saccaṃ moghamaññan’ti vadesi.
   “‘Kiṃ nu kho, bho gotama, antavā loko …pe… anantavā loko… taṃ jīvaṃ taṃ sarīraṃ… aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīraṃ… hoti tathāgato paraṃ maraṇā… na hoti tathāgato paraṃ maraṇā… hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇā… neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññanti, iti puṭṭho samāno ‘etampi kho, uttiya, abyākataṃ mayā– ‘neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā, idameva saccaṃ moghamaññan’ti vadesi. Atha kiñcarahi bhotā gotamena byākatan”ti?
   “Abhiññāya kho ahaṃ, uttiya, sāvakānaṃ dhammaṃ desemi sattānaṃ visuddhiyā sokaparidevānaṃ samatikkamāya dukkhadomanassānaṃ atthaṅgamāya ñāyassa adhigamāya nibbānassa sacchikiriyāyā”ti.
   “Yaṃ panetaṃ bhavaṃ gotamo abhiññāya sāvakānaṃ dhammaṃ desesi sattānaṃ visuddhiyā sokaparidevānaṃ samatikkamāya dukkhadomanassānaṃ atthaṅgamāya ñāyassa adhigamāya nibbānassa sacchikiriyāya, sabbo vā tena loko nīyati upaḍḍho vā tibhāgo vā”ti? Evaṃ vutte bhagavā tuṇhī ahosi.
   Atha kho āyasmato ānandassa etadahosi– “mā hevaṃ kho uttiyo paribbājako pāpakaṃ diṭṭhigataṃ paṭilabhi– ‘sabbasāmukkaṃsikaṃ vata me samaṇo gotamo pañhaṃ puṭṭho saṃsādeti, no vissajjeti, na nūna visahatī’ti. Tadassa uttiyassa paribbājakassa dīgharattaṃ ahitāya dukkhāyā”ti.
   Atha kho āyasmā ānando uttiyaṃ paribbājakaṃ etadavoca– “tenahāvuso uttiya, upamaṃ te karissāmi. Upamāya midhekacce viññū purisā bhāsitassa atthaṃ ājānanti. Seyyathāpi, āvuso uttiya, rañño paccantimaṃ nagaraṃ daḷhuddhāpaṃ daḷhapākāratoraṇaṃ ekadvāraṃ. Tatrassa dovāriko paṇḍito byatto medhāvī aññātānaṃ nivāretā ñātānaṃ pavesetā. So tassa nagarassa samantā anupariyāyapathaṃ anukkamati. Anupariyāyapathaṃ anukkamamāno na passeyya pākārasandhiṃ vā pākāravivaraṃ vā, antamaso biḷāranikkhamanamattampi. No ca khvassa evaṃ ñāṇaṃ hoti– ‘ettakā pāṇā imaṃ nagaraṃ pavisanti vā nikkhamanti vā’ti. Atha khvassa evamettha hoti– ‘ye kho keci oḷārikā pāṇā imaṃ nagaraṃ pavisanti vā nikkhamanti vā, sabbe te iminā dvārena pavisanti vā nikkhamanti vā’ti.
   “Evamevaṃ kho, āvuso uttiya, na tathāgatassa evaṃ ussukkaṃ hoti– ‘sabbo vā tena loko nīyati, upaḍḍho vā, tibhāgo vā’ti. Atha kho evamettha tathāgatassa hoti– ‘ye kho keci lokamhā nīyiṃsu vā nīyanti vā nīyissanti vā, sabbe te pañca nīvaraṇe pahāya cetaso upakkilese paññāya dubbalīkaraṇe, catūsu satipaṭṭhānesu suppatiṭṭhitacittā, satta bojjhaṅge yathābhūtaṃ bhāvetvā. Evamete lokamhā nīyiṃsu vā nīyanti vā nīyissanti vā’ti. Yadeva kho tvaṃ, āvuso uttiya, bhagavantaṃ pañhaṃ apucchi tadevetaṃ pañhaṃ bhagavantaṃ aññena pariyāyena apucchi. Tasmā te taṃ bhagavā na byākāsī”ti. Pañcamaṃ.
南北傳經文比對(莊春江作):