北傳:雜阿含58經 南傳:相應部22相應82經 關涉主題:教理/見我異我相在、斷慢證解脫‧觀念/無我則誰受報‧實踐/五蘊的七處‧實踐/直證解脫、調伏斷越欲貪‧其它/方廣的先驅、問答集 (更新)
雜阿含58經[正聞本170經/佛光本104經](陰相應/五陰誦/修多羅)(莊春江標點)
  如是我聞
  一時住舍衛國東園鹿母講堂。
  爾時,世尊於晡時從禪覺,於諸比丘前敷座而坐,告諸比丘:
  「有五受陰,云何為五?謂:色受陰,受、想、行、識受陰。」
  時,有一比丘從座起,整衣服偏袒右肩,右膝著地,合掌白佛言:
  「世尊!此五受陰:色受陰;受、想、行、識受陰耶?」
  佛告比丘:
  「還坐而問,當為汝說。」
  時,彼比丘為佛作禮,還復本坐,白佛言:
  「世尊!此五受陰以何為根?以何集?以何生?以何觸?」
  佛告比丘:
  「此五受陰欲為根、欲集、欲生、欲觸。」
  時,彼比丘聞佛所說,歡喜、隨喜,而白佛言:
  「世尊為說五陰即受,善哉所說!今當更問:世尊!陰即受,為五陰異受耶?」
  佛告比丘:
  「非五陰即受;亦非五陰異受,能於彼有欲貪者,是五受陰。」
  比丘白佛:
  「善哉!世尊!歡喜、隨喜。今復更問:世尊!有二陰相關耶?」
  佛告比丘:
  「如是!如是!猶:若有一人如是思惟:『我於未來得如是色、如是受、如是想、如是行、如是識。』是名,比丘!陰、陰相關也。」
  比丘白佛:
  「善哉所說!歡喜、隨喜。更有所問:世尊!云何名陰?」
  佛告比丘:
  「諸所有色,若過去、若未來、若現在,若內、若外,若麁、若細,若好、若醜,若遠、若近,彼一切總說陰,是名為陰;受、想、行、識,亦復如是,如是,比丘!是名為陰。」
  比丘白佛:
  「善哉所說!歡喜、隨喜。更有所問:世尊!何因、何緣名為色陰?何因、何緣名受、想、行、識陰?」
  佛告比丘:
  「四大因、四大緣,是名色陰,所以者何?諸所有色陰,彼一切悉皆四大緣、四大造故。
  觸因、觸生受、想、行,是故名受、想、行陰,所以者何?若所有受、想、行,彼一切觸緣故。
  名色因、名色緣,是故名為識陰,所以者何?若所有識,彼一切名色緣故。」
  比丘白佛:
  「善哉所說!歡喜、隨喜。更有所問:云何色?云何色?云何色?云何受……想……行……識味?云何識患?云何識離?」
  佛告比丘:
  「緣色生喜樂,是名色味。
  若色無常、苦、變易法,是名色患。
  若於色調伏欲貪,斷欲貪,越欲貪,是名色離。
  若緣受、想、行、識生喜樂,是名識味。
  受、想、行、識無常、苦、變易法,是名識患。
  於受、想、行、識調伏欲貪,斷欲貪,越欲貪,是名識離。」
  比丘白佛:
  「善哉所說!歡喜、隨喜。更有所問:世尊!云何生我慢?」
  佛告比丘:
  「愚癡無聞凡夫於色見我、異我相在,於受、想、行、識見我、異我、相在,於此生我慢。」
  比丘白佛:
  「善哉所說!歡喜、隨喜。更有所問:世尊!云何得無我慢?」
  佛告比丘:
  「多聞聖弟子不於色見我、異我、相在;不於受、想、行、識見我、異我、相在。」
  比丘白佛:
  「善哉所說!更有所問:何所知、何所見,{盡}[?]得漏盡?」
  佛告比丘:
  「諸所有色,若過去、若未來、若現在,若內、若外,若麁、若細,若好、若醜,若遠、若近,彼一切非我、不異我、不相在;受、想、行、識,亦復如是。
  比丘!如是知、如是見,疾得漏盡。」
  爾時,會中復有異比丘,鈍根無知,在無明㲉,起惡邪見而作是念:
  「若無我者,作無我業,於未來世誰當受報?」
  爾時,世尊知彼比丘心之所念,告諸比丘:
  「於此眾中,若有愚癡人,無智、明而作是念:『若色無我;受、想、行、識無我,作無我業,誰當受報?』
  如是所疑,先以解釋,彼云何?比丘!色為常耶?為非常耶?」
  答言:「無常,世尊!」
  「若無常者,是苦耶?」
  答言:「是苦,世尊!」
  「若無常、苦,是變易法,多聞聖弟子於中寧是我、異我、相在不?」
  答言:「不也,世尊!」
  受、想、行、識,亦復如是。
  是故,比丘!若所有色,若過去、若未來、若現在,若內、若外,若麁、若細,若好、若醜,若遠、若近,彼一切非我、非我所,如是見者,是為正見;受、想、行、識,亦復如是。
  多聞聖弟子如是觀者,便修厭;厭已,離欲;離欲已,解脫、解脫知見:『我生已盡梵行已立所作已作自知不受後有。』」
  佛說此經時,眾多比丘不起諸漏,心得解脫。
  佛說此經已,諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。
  陰、根、陰即受,二陰共相關,名字、因、{二}味、[二]我慢、疾漏盡

相應部22相應82經/滿月經(蘊相應/蘊篇/修多羅)(莊春江譯)
  有一次世尊與大比丘僧團一起住在舍衛城東園鹿母講堂。
  當時,世尊在十五那個布薩日的滿月夜晚,被比丘僧團圍繞,坐在屋外
  那時,某位比丘從座位起來後,置(作)上衣到一邊肩膀,向世尊合掌鞠躬後,對世尊說這個:
  「大德!願我就某點詢問世尊,如果世尊為我的問題之解答給機會。」
  「比丘!那樣的話,你坐在自己的座位後,請你問凡你希望的。」
  「是的,大德!」那位比丘回答世尊後,坐在自己的座位後,對世尊說這個:
  「大德!這些不是五取蘊嗎?即:色取蘊、受取蘊、想取蘊、行取蘊、識取蘊。」
  「比丘!這些是五取蘊,即:色取蘊……(中略)識取蘊。」
  「!大德!」那位比丘歡喜、隨喜世尊所說後,更進一步問世尊問題:
  「大德!那麼,這些五取蘊,什麼為根源呢?」
  「比丘!這些五取蘊,意欲為根源。」{……(中略)}
  「大德!那個執取就是那些五取蘊呢?或者,從五取蘊外有執取?」
  「比丘!那個執取非就是那些五取蘊,也非從五取蘊外有執取,而是凡哪裡有意欲貪者,那裡有執取。」
  「好!大德!」那位比丘……(中略)更進一步問[世尊]問題:
  「大德!那麼,在五取蘊上會有意欲貪的差別性嗎?」
  「比丘!會有。」世尊說。
  「比丘!這裡,一類人這麼想:『我未來時會有這樣的色,我未來時會有這樣的受,我未來時會有這樣的想,我未來時會有這樣的行,我未來時會有這樣的識。』這樣,比丘!在五取蘊上會有意欲貪的差別性。」
  「好!大德!」那位比丘……(中略)更進一步問[世尊]問題:
  「大德!什麼情形是諸蘊的蘊屬性(名稱)呢?」
  「比丘!凡任何色:過去、未來、現在,或內、或外,或粗、或細,或下劣、或勝妙,或凡在遠處、在近處,這被稱為色蘊。凡任何受……凡任何想……凡任何諸行……凡任何識:過去、未來、現在,或內、或外,或粗、或細,或下劣、或勝妙,或凡在遠處、在近處,這被稱為識蘊。比丘!這個情形是諸蘊的蘊屬性。」
  「好!大德!」那位比丘……(中略)問:
  「大德!什麼因、什麼,有色蘊的安立?什麼因、什麼緣,有受蘊的安立?什麼因、什麼緣,有想蘊的安立?什麼因、什麼緣,有行蘊的安立?什麼因、什麼緣,有識蘊的安立?」
  「比丘!四大為因、四大為緣有色蘊的安立;觸為因、觸為緣有受蘊的安立;觸為因、觸為緣有想蘊的安立;觸為因、觸為緣有行蘊的安立;名色為因、名色為緣有識蘊的安立。」
  「好!大德!」那位比丘……(中略)問:
  「大德!怎樣有有身見呢?」
  「比丘!這裡,未聽聞的一般人是聖者的未看見者,聖者法的不熟知者,在聖者法上未被教導者;是善人的未看見者,善人法的不熟知者,在善人法上未被教導者,他認為色是我,或我擁有色,或色在我中,或我在色中;受……想……諸行……認為識是我,或我擁有識,或識在我中,或我在識中。比丘!這樣有有身見。」
  「好!大德!」那位比丘……(中略)問:
  「大德!那麼,怎樣沒有有身見呢?」
  「比丘!這裡,有聽聞的聖弟子是聖者的看見者,聖者法的熟知者,在聖者法上被善教導者;是善人的看見者,善人法的熟知者,在善人法上被善教導者,他認為色不是我,或我不擁有色,或色不在我中,或我不在色中;受……想……諸行……認為識不是我,或我不擁有識,或識不在我中,或我不在識中。比丘!這樣沒有有身見。」
  「好!大德!」那位比丘……(中略)問:
  「大德!什麼是色的樂味過患出離?什麼是受的……什麼是想的……什麼是諸行的……什麼是識的樂味、過患、出離?」
  「比丘!凡緣於色生起樂、喜悅者,這是色的樂味。
  凡色是無常的、苦的、變易法者,這是色的過患。
  凡在色上意欲貪的調伏、意欲貪的捨斷者,這是色的出離。
  凡緣於受……緣於想……緣於諸行……緣於識生起樂、喜悅者,這是識的樂味。凡識是無常的、苦的、變易法者,這是識的過患。凡在識上意欲貪的調伏、意欲貪的捨斷者,這是識的出離。」
  「好!大德!」那位比丘歡喜、隨喜世尊所說後,更進一步問世尊問題:
  「大德!當怎樣知、當怎樣見時,在這個有識之身上與在一切外部諸相上沒有我作我所作慢煩惱潛在趨勢?」
  「比丘!凡任何色:過去、未來、現在,或內、或外,或粗、或細,或下劣、或勝妙,或凡在遠處、在近處,所有色:『這不是我的我不是這個這不是我的真我。』以正確之慧這樣如實看見這個。
  凡任何受……凡任何想……凡任何諸行……凡任何識:過去、未來、現在,或內、或外,或粗、或細,或下劣、或勝妙,或凡在遠處、在近處,所有識:『這不是我的,我不是這個,這不是我的真我。』以正確之慧這樣如實看見這個。
  比丘!當這樣知、這樣見時,在這個有識之身上與在一切外部諸相上沒有我作、我所作、慢煩惱潛在趨勢。」
  當時,某位比丘的這樣心的深思生起:
  「先生!像這樣,顯然,色是無我的;受……想……諸行……識是無我的,無我所作諸業將如何觸達我呢?」
  那時,世尊以心了知那位比丘心中的深思後,召喚比丘們:
  「比丘們!然而,這存在可能性:凡在這裡,一類無用的、無智的、進入無明的男子,以渴愛支配心,想老師的教導應該被超越:『先生!像這樣,顯然,色是無我的;受……想……諸行……識是無我的,無我所作諸業將如何觸達我呢?』
  比丘們!你們在諸法上到處被我反問教導(調伏),比丘們!你們怎麼想它:色是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」
  「受……想……諸行……識是常的,或是無常的?」
  「無常的,大德!」
  「而凡是無常的,是苦的,或是樂的?」
  「苦的,大德!」
  「而凡是無常的、苦的、變易法,適合認為它:『這是我的我是這個,這是我的真我』呢?」
  「大德!這確實不是。」
  「[比丘們!]因此,在這裡,這麼看的……(中略)他知道:『……(中略)不再有此處[輪迴]的狀態。』」[MN.109]
  「蘊二則、那就會有,名詞及因,
   有身兩說,樂味及識,此為比丘的十種所問。」
  被食品第八,其攝頌
  「樂味、二則集,以阿羅漢二則在後,
   獅子、被食、托鉢,巴利雷雅與滿月。」

巴利語經文(台灣嘉義法雨道場流通的word版本)
SN.22.82/(10). Puṇṇamasuttaṃ
   82. Ekaṃ samayaṃ bhagavā sāvatthiyaṃ viharati pubbārāme migāramātupāsāde mahatā bhikkhusaṅghena saddhiṃ. Tena kho pana samayena bhagavā tadahuposathe pannarase puṇṇāya puṇṇamāya rattiyā bhikkhusaṅghaparivuto ajjhokāse nisinno hoti.
   Atha kho aññataro bhikkhu uṭṭhāyāsanā ekaṃsaṃ uttarāsaṅgaṃ karitvā yena bhagavā tenañjaliṃ paṇāmetvā bhagavantaṃ etadavoca– “puccheyyāhaṃ, bhante, bhagavantaṃ kiñcideva desaṃ, sace me bhagavā okāsaṃ karoti pañhassa veyyākaraṇāyā”ti? “Tena hi tvaṃ, bhikkhu, sake āsane nisīditvā puccha yadākaṅkhasī”ti. “Evaṃ, bhante”ti kho so bhikkhu bhagavato paṭissutvā sake āsane nisīditvā bhagavantaṃ etadavoca “ime nu kho, bhante, pañcupādānakkhandhā, seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho, vedanupādānakkhandho, saññupādānakkhandho, saṅkhārupādānakkhandho, viññāṇupādānakkhandho”ti.
   “Ime kho pana, bhikkhu, pañcupādānakkhandhā; seyyathidaṃ– rūpupādānakkhandho …pe… viññāṇupādānakkhandho”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā bhagavantaṃ uttariṃ pañhaṃ apucchi–
   “Ime kho pana, bhante, pañcupādānakkhandhā kiṃmūlakā”ti? “Ime kho, bhikkhu, pañcupādānakkhandhā chandamūlakā”ti …pe… taññeva nu kho, bhante, upādānaṃ te pañcupādānakkhandhā udāhu aññatra pañcahi upādānakkhandhehi upādānanti? “Na kho, bhikkhu, taññeva upādānaṃ te pañcupādānakkhandhā nāpi aññatra pañcahi upādānakkhandhehi upādānaṃ, api ca yo tattha chandarāgo taṃ tattha upādānan”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu …pe… uttariṃ pañhaṃ apucchi–
   “Siyā pana, bhante, pañcupādānakkhandhesu chandarāgavemattatā”ti? “Siyā, bhikkhū”ti bhagavā avoca– “idha, bhikkhu, ekaccassa evaṃ hoti– ‘evaṃrūpo siyaṃ anāgatamaddhānaṃ, evaṃvedano siyaṃ anāgatamaddhānaṃ, evaṃsañño siyaṃ anāgatamaddhānaṃ, evaṃsaṅkhāro siyaṃ anāgatamaddhānaṃ evaṃviññāṇo siyaṃ anāgatamaddhānan’ti. Evaṃ kho, bhikkhu, siyā pañcupādānakkhandhesu chandarāgavemattatā”ti? “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu …pe… uttariṃ pañhaṃ apucchi–
   “Kittāvatā nu kho, bhante, khandhānaṃ khandhādhivacanan”ti? “Yaṃ kiñci, bhikkhu, rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, ayaṃ vuccati rūpakkhandho. Yā kāci vedanā… yā kāci saññā ye keci saṅkhārā… yaṃ kiñci viññāṇaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, ayaṃ vuccati viññāṇakkhandho. Ettāvatā kho, bhikkhu, khandhānaṃ khandhādhivacanan”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu …pe… apucchi–
   “Ko nu kho, bhante, hetu ko paccayo rūpakkhandhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo vedanākkhandhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo saññākkhandhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo saṅkhārakkhandhassa paññāpanāya; ko hetu ko paccayo viññāṇakkhandhassa paññāpanāyā”ti? “Cattāro kho, bhikkhu, mahābhūtā hetu, cattāro mahābhūtā paccayo rūpakkhandhassa paññāpanāya. Phasso hetu phasso paccayo vedanākkhandhassa paññāpanāya. Phasso hetu phasso paccayo saññākkhandhassa paññāpanāya. Phasso hetu phasso paccayo saṅkhārakkhandhassa paññāpanāya. Nāmarūpaṃ hetu, nāmarūpaṃ paccayo viññāṇakkhandhassa paññāpanāyā”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu …pe… apucchi–
   “Kathaṃ nu kho, bhante, sakkāyadiṭṭhi hotī”ti? “Idha, bhikkhu, assutavā puthujjano ariyānaṃ adassāvī ariyadhammassa akovido ariyadhamme avinīto, sappurisānaṃ adassāvī sappurisadhammassa akovido sappurisadhamme avinīto rūpaṃ attato samanupassati, rūpavantaṃ vā attānaṃ; attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃ; vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ… attato samanupassati, viññāṇavantaṃ vā attānaṃ; attani vā viññāṇaṃ, viññāṇasmiṃ vā attānaṃ. Evaṃ kho, bhikkhu, sakkāyadiṭṭhi hotī”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu …pe… apucchi–
   “Kathaṃ pana, bhante, sakkāyadiṭṭhi na hotī”ti? “Idha, bhikkhu, sutavā ariyasāvako ariyānaṃ dassāvī ariyadhammassa kovido ariyadhamme suvinīto, sappurisānaṃ dassāvī sappurisadhammassa kovido sappurisadhamme suvinīto na rūpaṃ attato samanupassati, na rūpavantaṃ vā attānaṃ; na attani vā rūpaṃ, na rūpasmiṃ vā attānaṃ; na vedanaṃ… na saññaṃ… na saṅkhāre… na viññāṇaṃ attato samanupassati, na viññāṇavantaṃ vā attānaṃ; na attani vā viññāṇaṃ, na viññāṇasmiṃ vā attānaṃ. Evaṃ kho, bhikkhu, sakkāyadiṭṭhi na hotī”ti. “Sādhu bhante”ti kho so bhikkhu …pe… apucchi–
   “Ko nu kho, bhante, rūpassa assādo, ko ādīnavo, kiṃ nissaraṇaṃ; ko vedanāya… ko saññāya… ko saṅkhārānaṃ… ko viññāṇassa assādo, ko ādīnavo, kiṃ nissaraṇan”ti? “Yaṃ kho, bhikkhu, rūpaṃ paṭicc uppajjati sukhaṃ somanassaṃ– ayaṃ rūpassa assādo. Yaṃ rūpaṃ aniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ– ayaṃ rūpassa ādīnavo. Yo rūpasmiṃ chandarāgavinayo chandarāgappahānaṃ– idaṃ rūpassa nissaraṇaṃ. Yaṃ vedanaṃ paṭicca… yaṃ saññaṃ paṭicca… ye saṅkhāre paṭicca… yaṃ viññāṇaṃ paṭicc uppajjati sukhaṃ somanassaṃ– ayaṃ viññāṇassa assādo. Yaṃ viññāṇaṃ aniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ– ayaṃ viññāṇassa ādīnavo. Yo viññāṇasmiṃ chandarāgavinayo chandarāgappahānaṃ– idaṃ viññāṇassa nissaraṇan”ti. “Sādhu, bhante”ti kho so bhikkhu bhagavato bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā bhagavantaṃ uttariṃ pañhaṃ apucchi–
   “Kathaṃ nu kho, bhante, jānato, kathaṃ passato imasmiñca saviññāṇake kāye bahiddhā ca sabbanimittesu ahaṅkāramamaṅkāramānānusayā na hontī”ti? “Yaṃ kiñci, bhikkhu, rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ rūpaṃ– ‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passati. Yā kāci vedanā… yā kāci saññā… ye keci saṅkhārā… yaṃ kiñci viññāṇaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, sabbaṃ viññāṇaṃ– ‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’ti evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya passati. Evaṃ kho, bhikkhu, jānato evaṃ passato imasmiñca saviññāṇake kāye bahiddhā ca sabbanimittesu ahaṅkāramamaṅkāramānānusayā na hontī”ti.
   Tena kho pana samayena aññatarassa bhikkhuno evaṃ cetaso parivitakko udapādi– “iti kira bho rūpaṃ anattā, vedanā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ anattā; anattakatāni kammāni kathamattānaṃ phusissantī”ti. Atha kho bhagavā tassa bhikkhuno cetasā ceto parivitakkamaññāya bhikkhū āmantesi–
   “Ṭhānaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, vijjati yaṃ idhekacco moghapuriso avidvā avijjāgato taṇhādhipateyyena cetasā satthusāsanaṃ atidhāvitabbaṃ maññeyya. Iti kira, bho, rūpaṃ anattā, vedanā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ anattā. Anattakatāni kammāni kathamattānaṃ phusissantīti? Paṭipucchāvinītā kho me tumhe, bhikkhave, tatra tatra tesu tesu dhammesu.
   “Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti? “Aniccaṃ, bhante”. “Vedanā… saññā… saṅkhārā… viññāṇaṃ niccaṃ vā aniccaṃ vā”ti “Aniccaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vā taṃ sukhaṃ vā”ti? “Dukkhaṃ, bhante”. “Yaṃ panāniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ, kallaṃ nu taṃ samanupassituṃ– ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’”ti? “No hetaṃ, bhante”. Tasmātiha …pe… evaṃ passaṃ …pe… nāparaṃ itthattāyāti pajānātī”ti.
   “Dve khandhā taññeva siyaṃ, adhivacanañca hetunā;
   Sakkāyena duve vuttā, assādaviññāṇakena ca.
   Ete dasavidhā vuttā, hoti bhikkhu pucchāyā”ti. Dasamaṃ.
   Khajjanīyavaggo aṭṭhamo.
   Tassuddānaṃ–
   Assādo dve samudayā, arahantehi apare dve;
   Sīho khajjanī piṇḍolyaṃ, pālileyyena puṇṇamāti.
南北傳經文比對(莊春江作):
  「先以解釋」,南傳作「(被)反問教導(調伏)」(Paṭipucchāvinītā, SN.22.82/Paṭivinītā, MN.109),普提比丘長老英譯為「已被訓練」(have been trained, SN/MN)。按:MN.109的Paṭivinītā一般解讀為「被除去,被驅逐;被征服」,這樣前後文難連貫,《破斥猶豫》未見解說,今解讀為「對-被教導」(Paṭi-vinītā)。其它版作「緣於被教導」(Paṭicca vinītā, sī. pī.);「被我反問教導」(paṭipucchāmi vinītā, syā. kaṃ.)。
  「陰、根……疾漏盡」為本經攝頌,這九個字依序為本經所論九個主題的代表字,方便持經者背誦核對。