增支部3集65經/沙羅玻經(莊春江譯)[SA.970]
被我這麼聽聞:
有一次,
世尊住在王舍城
耆闍崛山。
當時,有位名叫沙羅玻的
遊行者,是從這法律離開不久者,他在王舍城的群眾中說這樣的言語:「
沙門釋迦子們的法被我了知,而且,我了知沙門釋迦子們的法後,這樣,我已從那個法律離開。」
那時,眾多
比丘午前時穿衣、拿起衣鉢後,
為了托鉢進入王舍城。那些比丘聽聞遊行者沙羅玻在王舍城的群眾中說這樣的言語:「沙門釋迦子們的法被我了知,而且,我了知沙門釋迦子們的法後,這樣,我已從那個法律離開。」
那時,那些比丘在王舍城為了托鉢行走後,
餐後已從施食返回,去見世尊。抵達後,向世尊
問訊後,在一旁坐下。在一旁坐下的那些比丘對世尊說這個:「
大德!有位名叫沙羅玻的遊行者,是從這法律離開不久者,他在王舍城的群眾中說這樣的言語:『沙門釋迦子們的法被我了知,而且,我了知沙門釋迦子們的法後,這樣,我已從那個法律離開。』大德!請世尊
出自憐愍到西必尼迦河畔遊行者的林園,去見遊行者沙羅玻,那就好了!」世尊以沈默狀態同意。
那時,世尊傍晚時,從
獨坐出來,去西必尼迦河畔遊行者的林園,去見遊行者沙羅玻。抵達後,在設置的座位坐下。坐下後,世尊對遊行者沙羅玻說這個:「沙羅玻!傳說是真的?你這麼說:『沙門釋迦子們的法被我了知,而且,我了知沙門釋迦子們的法後,這樣,我已從那個法律離開。』」在這麼說時,遊行者沙羅玻保持沈默。
第二次,世尊又對遊行者沙羅玻說這個:「沙羅玻!請你說,是否沙門釋迦子們的法被你了知?如果你有未完成的,我使之完成,而如果你有已完成的,我
隨喜。」第二次,遊行者沙羅玻又保持沈默。
第三次,世尊又對遊行者沙羅玻說這個:「(沙羅玻!凡釋迦子們的法被知道,)沙羅玻!請你說,是否釋迦子們的法被你了知?如果你有未完成的,我使之完成,而如果你有已完成的,我隨喜。」第三次,遊行者沙羅玻又保持沈默。
那時,那些遊行者對遊行者沙羅玻說這個:「沙羅玻
道友!凡正是你應該懇求沙門
喬達摩:就那個,沙門喬達摩邀請你。沙羅玻道友!請你說,是否釋迦子們的法被你了知?如果你有未完成的,沙門喬達摩使之完成,而如果你有已完成的,沙門喬達摩隨喜。」在這麼說時,遊行者沙羅玻沈默地、羞愧地、垂肩地、低頭地、鬱悶地、不能反應地坐著。
那時,世尊知道遊行者沙羅玻成為沈默的、羞愧的、垂肩的、低頭的、鬱悶的、不能反應的後,對那些遊行者說這個:
「遊行者們!凡如果對我這麼說:『當被你自稱
遍正覺者時,這些法未被
現正覺。』在那裡,那個我好好地審問、質問、追究他。當他確實被我好好地審問、質問、追究時,
這是無可能性、無機會的:凡他不陷入三處其中某處:
轉向無關的,帶到在外的談論;顯露憤怒、瞋恚、不滿;沈默地、羞愧地、垂肩地、低頭地、鬱悶地、不能反應地坐著,猶如遊行者沙羅玻。
凡如果遊行者對我這麼說:『當被你自稱諸
漏已滅盡者時,這些漏未被遍滅盡。』在那裡,那個我好好地審問、質問、追究他。當他確實被我好好地審問、質問、追究時,這是無可能性、無機會的:凡他不陷入三處其中某處:轉向無關的,帶到在外的談論;顯露憤怒、瞋恚、不滿;沈默地、羞愧地、垂肩地、低頭地、鬱悶地、不能反應地坐著,猶如遊行者沙羅玻。
凡如果遊行者對我這麼說:『又,凡被你為了目標教導法,它不
引導那樣的行為者苦的完全滅盡。』在那裡,那個我好好地審問、質問、追究他。當他確實被我好好地審問、質問、追究時,這是無可能性、無機會的:凡他不陷入三處其中某處:轉向無關的,帶到在外的談論;顯露憤怒、瞋恚、不滿;沈默地、羞愧地、垂肩地、低頭地、鬱悶地、不能反應地坐著,猶如遊行者沙羅玻。」那時,世尊在西必尼迦河畔遊行者的林園吼三回獅子吼後,騰空(對空中)離開。
那時,當世尊離開不久,那些遊行者完全地以尖刺言語對遊行者沙羅玻作諷刺:「沙羅玻道友!猶如在大
林野中的老狐狼:『我將要吼獅子吼。』牠僅吼狐狼的嗥叫聲、僅吼豺狼的嗥叫聲。同樣的,沙羅玻道友!你以沙門喬達摩就在其它地方:『我將要吼獅子吼。』你僅吼狐狼的嗥叫聲、僅吼豺狼的嗥叫聲。沙羅玻道友!猶如小雞:『
我將要叫大雞叫的。』牠僅叫小雞叫的。同樣的,沙羅玻道友!你以沙門喬達摩就在其它地方:『我將要叫大雞叫的。』你僅叫小雞叫的。沙羅玻道友!猶如公牛在空牛舍想:深的能被吼。同樣的,沙羅玻道友!你以沙門喬達摩就在其它地方想:深的能被吼。」那時,那些遊行者完全地以尖刺言語對遊行者沙羅玻作諷刺。
AN.3.65/ 4. Sarabhasuttaṃ
65. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā rājagahe viharati gijjhakūṭe pabbate. Tena kho pana samayena sarabho nāma paribbājako acirapakkanto hoti imasmā dhammavinayā. So rājagahe parisati evaṃ vācaṃ bhāsati– “aññāto mayā samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo. Aññāya ca panāhaṃ samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammaṃ evāhaṃ tasmā dhammavinayā apakkanto”ti. Atha kho sambahulā bhikkhū pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya rājagahaṃ piṇḍāya pavisiṃsu. Assosuṃ kho te bhikkhū sarabhassa paribbājakassa rājagahe parisati evaṃ vācaṃ bhāsamānassa “aññāto mayā samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo. Aññāya ca panāhaṃ samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammaṃ evāhaṃ tasmā dhammavinayā apakkanto”ti.
Atha kho te bhikkhū rājagahe piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkantā yena bhagavā tenupasaṅkamiṃsu; upasaṅkamitvā bhagavantaṃ abhivādetvā ekamantaṃ nisīdiṃsu. Ekamantaṃ nisinnā kho te bhikkhū bhagavantaṃ etadavocuṃ– “sarabho nāma, bhante, paribbājako acirapakkanto imasmā dhammavinayā. So rājagahe parisati evaṃ vācaṃ bhāsati– ‘aññāto mayā samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo. Aññāya ca panāhaṃ samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammaṃ evāhaṃ tasmā dhammavinayā apakkanto’ti. Sādhu bhante, bhagavā yena sippinikātīraṃ paribbājakārāmo yena sarabho paribbājako tenupasaṅkamatu anukampaṃ upādāyā”ti. Adhivāsesi bhagavā tuṇhībhāvena.
Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yena sippinikātīraṃ paribbājakārāmo yena sarabho paribbājako tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi Nisajja kho bhagavā sarabhaṃ paribbājakaṃ etadavoca– “saccaṃ kira tvaṃ, sarabha, evaṃ vadesi– ‘aññāto mayā samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo. Aññāya ca panāhaṃ samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammaṃ evāhaṃ tasmā dhammavinayā apakkanto’”ti? Evaṃ vutte sarabho paribbājako tuṇhī ahosi.
Dutiyampi kho, bhagavā sarabhaṃ paribbājakaṃ etadavoca– “vadehi, sarabha, kinti te aññāto samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo? Sace te aparipūraṃ bhavissati, ahaṃ paripūressāmi. Sace pana te paripūraṃ bhavissati, ahaṃ anumodissāmī”ti. Dutiyampi kho sarabho paribbājako tuṇhī ahosi.
Tatiyampi kho bhagavā sarabhaṃ paribbājakaṃ etadavoca– (“yo kho sarabha paññāyati samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo) “vadehi, sarabha, kinti te aññāto samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo? Sace te aparipūraṃ bhavissati, ahaṃ paripūressāmi. Sace pana te paripūraṃ bhavissati, ahaṃ anumodissāmī”ti. Tatiyampi kho sarabho paribbājako tuṇhī ahosi.
Atha kho te paribbājakā sarabhaṃ paribbājakaṃ etadavocuṃ– “yadeva kho tvaṃ, āvuso sarabha, samaṇaṃ gotamaṃ yāceyyāsi tadeva te samaṇo gotamo pavāreti. Vadehāvuso sarabha, kinti te aññāto samaṇānaṃ sakyaputtikānaṃ dhammo? Sace te aparipūraṃ bhavissati, samaṇo gotamo paripūressati. Sace pana te paripūraṃ bhavissati, samaṇo gotamo anumodissatī”ti. Evaṃ vutte sarabho paribbājako tuṇhībhūto maṅkubhūto pattakkhandho adhomukho pajjhāyanto appaṭibhāno nisīdi.
Atha kho bhagavā sarabhaṃ paribbājakaṃ tuṇhībhūtaṃ maṅkubhūtaṃ pattakkhandhaṃ adhomukhaṃ pajjhāyantaṃ appaṭibhānaṃ viditvā te paribbājake etadavoca–
“Yo kho maṃ, paribbājakā, evaṃ vadeyya– ‘sammāsambuddhassa te paṭijānato ime dhammā anabhisambuddhā’ti, tamahaṃ tattha sādhukaṃ samanuyuñjeyyaṃ samanugāheyyaṃ samanubhāseyyaṃ. So vata mayā sādhukaṃ samanuyuñjiyamāno samanugāhiyamāno samanubhāsiyamāno aṭṭhānametaṃ anavakāso yaṃ so tiṇṇaṃ ṭhānānaṃ nāññataraṃ ṭhānaṃ nigaccheyya, aññena vā aññaṃ paṭicarissati, bahiddhā kathaṃ apanāmessati, kopañca dosañca appaccayañca pātukarissati, tuṇhībhūto maṅkubhūto pattakkhandho adhomukho pajjhāyanto appaṭibhāno nisīdissati, seyyathāpi sarabho paribbājako.
“Yo kho maṃ, paribbājakā, evaṃ vadeyya– ‘khīṇāsavassa te paṭijānato ime āsavā aparikkhīṇā’ti, tamahaṃ tattha sādhukaṃ samanuyuñjeyyaṃ samanugāheyyaṃ samanubhāseyyaṃ. So vata mayā sādhukaṃ samanuyuñjiyamāno samanugāhiyamāno samanubhāsiyamāno aṭṭhānametaṃ anavakāso yaṃ so tiṇṇaṃ ṭhānānaṃ nāññataraṃ ṭhānaṃ nigaccheyya, aññena vā aññaṃ paṭicarissati, bahiddhā kathaṃ apanāmessati, kopañca dosañca appaccayañca pātukarissati, tuṇhībhūto maṅkubhūto pattakkhandho adhomukho pajjhāyanto appaṭibhāno nisīdissati, seyyathāpi sarabho paribbājako.
“Yo kho maṃ, paribbājakā, evaṃ vadeyya– ‘yassa kho pana te atthāya dhammo desito, so na niyyāti takkarassa sammā dukkhakkhayāyā’ti, tamahaṃ tattha sādhukaṃ samanuyuñjeyyaṃ samanugāheyyaṃ samanubhāseyyaṃ. So vata mayā sādhukaṃ samanuyuñjiyamāno samanugāhiyamāno samanubhāsiyamāno aṭṭhānametaṃ anavakāso yaṃ so tiṇṇaṃ ṭhānānaṃ nāññataraṃ ṭhānaṃ nigaccheyya, aññena vā aññaṃ paṭicarissati, bahiddhā kathaṃ apanāmessati, kopañca dosañca appaccayañca pātukarissati, tuṇhībhūto maṅkubhūto pattakkhandho adhomukho pajjhāyanto appaṭibhāno nisīdissati, seyyathāpi sarabho paribbājako”ti. Atha kho bhagavā sippinikātīre paribbājakārāme tikkhattuṃ sīhanādaṃ naditvā vehāsaṃ pakkāmi.
Atha kho te paribbājakā acirapakkantassa bhagavato sarabhaṃ paribbājakaṃ samantato vācāyasannitodakena sañjambharimakaṃsu – “seyyathāpi, āvuso sarabha, brahāraññe jarasiṅgālo ‘sīhanādaṃ nadissāmī’ti siṅgālakaṃyeva nadati, bheraṇḍakaṃyeva nadati; evamevaṃ kho tvaṃ, āvuso sarabha, aññatreva samaṇena gotamena ‘sīhanādaṃ nadissāmī’ti siṅgālakaṃyeva nadasi bheraṇḍakaṃyeva nadasi. Seyyathāpi, āvuso sarabha, ambukasañcarī ‘purisakaravitaṃ ravissāmī’ti ambukasañcariravitaṃyeva ravati; evamevaṃ kho tvaṃ, āvuso sarabha, aññatreva samaṇena gotamena ‘purisakaravitaṃ ravissāmī’ti, ambukasañcariravitaṃyeva ravasi. Seyyathāpi, āvuso sarabha, usabho suññāya gosālāya gambhīraṃ naditabbaṃ maññati; evamevaṃ kho tvaṃ, āvuso sarabha, aññatreva samaṇena gotamena gambhīraṃ naditabbaṃ maññasī”ti. Atha kho te paribbājakā sarabhaṃ paribbājakaṃ samantato vācāyasannitodakena sañjambharimakaṃsūti. Catutthaṃ.