雜阿含348經[正聞本490經/佛光本347經](因緣相應/雜因誦/修多羅)(莊春江標點)
如是我聞:
一時,
佛住王舍城迦蘭陀竹園。
爾時,
世尊告諸
比丘:
「
如來成就十種力,得
四無畏,知先佛住處,能轉
梵輪,於大眾中震師子吼,言:『
此有故,彼有,此起故,彼起,謂:緣
無明,行……廣說乃至純大
苦聚集……純大苦聚滅。』
諸比丘!此是真實教法顯現,斷生死流……乃至其人悉善顯現。
如是,真實教法顯現,斷生死流,足令
善男子正信出家,方便
修習,不放逸住,於正法律精勤苦行,皮筋骨立,血肉枯竭,若其未得所當得者,不捨慇懃精進方便,堅固堪能,所以者何?
懈怠苦住,能生種種惡不善法,當來有結熾然,增長於未來世生、老、病、死,
退其大義故;精進樂獨住者,不生種種惡不善法,當來有結熾然苦報,不於未來世增長生、老、病、死,大義滿足,得成第一教法之場,所謂:
大師面前親承說法,寂滅涅槃,菩提正向,善逝正覺。
是故,比丘!當觀自利、利他,自他俱利,精勤修學,我今出家,不愚、不惑,有果、有樂,諸所供養衣服、飲食、臥具、湯藥者,悉得大果、大福、
大利,當如是學。」
佛說是經已,諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。
增壹阿含46品3經[佛光本410經/10法](結禁品)(莊春江標點)
聞如是:
一時,
佛在舍衛國祇樹給孤獨園。
爾時,
世尊告諸
比丘:
「
如來成就
十力,自知為
無著,在大眾中能師子吼,轉於無上
梵輪而度眾生:所謂此色,此色
習,此色
盡,此色
出要,觀此
痛、想、行、識,識習,識盡,識出要,
因是,有是;此生,則生:
無明緣行,行緣識,識緣名色,名色緣六入,六入緣
更樂,更樂緣痛,痛緣愛,愛緣
受,受緣有,有緣死,死緣愁、憂、苦、惱,不可稱計。因此五陰之身,有此
習法,此滅,則滅;此無,則無:無明盡行盡,行盡識盡,識盡名色盡,名色盡六入盡,六入盡更樂盡,更樂盡痛盡,痛盡愛盡,愛盡受盡,受盡有盡,有盡死盡,死盡愁、憂、苦、惱皆悉除盡。
比丘!當知:我法甚為廣大,無崖{之}[無]底,斷諸狐疑,安隱處正法。若
善男子、善女人,勤用心不令有缺,正使身體枯壞,終不捨精進之行,繫意不忘。修行苦法,甚為不易,樂閑居之處,靜寂思惟,莫捨頭陀之行,如今如來現在善修梵行。
是故,比丘!若自觀察時,思惟微妙之法,又當察二義:無放逸行使成果實,至
甘露滅盡之處;若當受他供養衣被、飲食、床臥具、病瘦醫藥,
不唐其勞,亦使父母得其果報,承事諸佛,禮敬供養。如是,比丘!當如是學。」
爾時,諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。
相應部12相應22經/十力經第二(因緣相應/因緣篇/修多羅)(莊春江譯)
「
比丘們!具備十力與具備
四無畏,如來自稱為
最上位,在群眾中吼獅子吼,使
梵輪轉起:『像這樣是色,像這樣是色的
集,像這樣是色的滅沒;像這樣是受,像這樣是受的集,像這樣是受的滅沒;像這樣是想,像這樣是想的集,像這樣是想的滅沒;像這樣是諸行,像這樣是諸行的集,像這樣是諸行的滅沒;像這樣是識,像這樣是識的集,像這樣是識的滅沒。像這樣,在這個存在時那個存在,以這個的生起那個生起。在這個不存在時那個不存在,以這個的滅
那個被滅,即:以
無明為緣有諸行(而諸行存在);以行
為緣有識……(中略)這樣是這整個
苦蘊的集。但就以無明的
無餘褪去與滅有行滅(而行滅存在);以行滅有識滅……(中略)這樣是這整個苦蘊的滅。』
比丘們!被我這麼善說的法成為明瞭的、開顯的、變明亮的、切開舊衣的。比丘們!在被我這麼善說的法成為明瞭的、開顯的、變明亮的、切開舊衣的時,以從信出家的
善男子,就足以要發動活力:『寧願剩下皮膚、肌腱、骨骸,身體中的血肉變乾,凡那個應該被人的力量、人的活力、人的努力達成的,那個沒達成後,將沒有活力的止息。』
比丘們!被諸惡不善法覆蓋的
怠惰者住於苦,且使大善利退失。
比丘們!但與諸惡不善法遠離的活力已發動者
住於樂,且使大善利完成。
比丘們!不以下劣而有最高的達成;比丘們!但以最高而有最高的達成。
比丘們!
大師是面對者,這梵行是醍醐味[Ps.10],比丘們!因此,在這裡,為了未達成的達成;為了未證得的證得;為了未作證的作證,你們要發動活力:『這樣,我們的這個出家確實將是
功不唐捐的、有果實的、有結果的,而且,凡我們受用衣服、
施食、臥坐處、病人需物、醫藥必需品,他們於我們那些的行為將有大果、
大效益。』比丘們!應該被你們這麼學。
比丘們!以看見自己的利益者就足以要以不放逸使之(目標)達成;比丘們!以看見別人的利益者就足以要以不放逸使之達成;比丘們!以看見兩者的利益者就足以要以不放逸使之達成。」
巴利語經文(台灣嘉義法雨道場流通的word版本)
SN.12.22/(2). Dutiyadasabalasuttaṃ
22. Sāvatthiyaṃ viharati …pe… “dasabalasamannāgato, bhikkhave, tathāgato catūhi ca vesārajjehi samannāgato āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānāti, parisāsu sīhanādaṃ nadati, brahmacakkaṃ pavattetti– ‘iti rūpaṃ iti rūpassa samudayo iti rūpassa atthaṅgamo, iti vedanā iti vedanāya samudayo iti vedanāya atthaṅgamo, iti saññā iti saññāya samudayo iti saññāya atthaṅgamo, iti saṅkhārā iti saṅkhārānaṃ samudayo iti saṅkhārānaṃ atthaṅgamo, iti viññāṇaṃ iti viññāṇassa samudayo iti viññāṇassa atthaṅgamo. Iti imasmiṃ sati idaṃ hoti, imassuppādā idaṃ uppajjati; imasmiṃ asati idaṃ na hoti imassa nirodhā idaṃ nirujjhati. Yadidaṃ avijjāpaccayā saṅkhārā; saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ …pe… evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hoti. Avijjāya tveva asesavirāganirodhā saṅkhāranirodho; saṅkhāranirodhā viññāṇanirodho …pe… evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa nirodho hoti’”.
“Evaṃ svākkhāto, bhikkhave, mayā dhammo uttāno vivaṭo pakāsito chinnapilotiko. Evaṃ svākkhāte kho, bhikkhave, mayā dhamme uttāne vivaṭe pakāsite chinnapilotike alameva saddhāpabbajitena kulaputtena vīriyaṃ ārabhituṃ– ‘kāmaṃ taco ca nhāru ca aṭṭhi ca avasissatu, sarīre upasussatu maṃsalohitaṃ. Yaṃ taṃ purisathāmena purisavīriyena purisaparakkamena pattabbaṃ, na taṃ apāpuṇitvā vīriyassa saṇṭhānaṃ bhavissatī’”ti.
“Dukkhaṃ bhikkhave, kusīto viharati vokiṇṇo pāpakehi akusalehi dhammehi, mahantañca sadatthaṃ parihāpeti. Āraddhavīriyo ca kho, bhikkhave, sukhaṃ viharati pavivitto pāpakehi akusalehi dhammehi, mahantañca sadatthaṃ paripūreti. Na, bhikkhave, hīnena aggassa patti hoti. Aggena ca kho, bhikkhave, aggassa patti hoti. Maṇḍapeyyamidaṃ, bhikkhave, brahmacariyaṃ, satthā sammukhībhūto. Tasmātiha, bhikkhave, vīriyaṃ ārabhatha appattassa pattiyā, anadhigatassa adhigamāya, asacchikatassa sacchikiriyāya. ‘Evaṃ no ayaṃ amhākaṃ pabbajjā avañjhā bhavissati saphalā sa-udrayā. Yesañca mayaṃ paribhuñjāma cīvara-piṇḍapātasenāsana-gilānappaccayabhesajjaparikkhāraṃ tesaṃ te kārā amhesu mahapphalā bhavissanti mahānisaṃsā’ti– evañhi vo, bhikkhave, sikkhitabbaṃ. Attatthaṃ vā hi, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetuṃ; paratthaṃ vā hi, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetuṃ; ubhayatthaṃ vā hi, bhikkhave, sampassamānena alameva appamādena sampādetun”ti. Dutiyaṃ.