中阿含191經/大空經(雙品)(莊春江標點)
我聞如是:
一時,
佛遊釋中迦維羅衛,在尼拘類園。
爾時,
世尊過夜平旦,著衣持鉢,入迦維羅衛而行
乞食。食訖中後,往詣加羅差摩釋精舍。
爾時,加羅差摩釋精舍敷眾多床座,眾多
比丘於中住止。彼時,世尊從加羅差摩釋精舍出,往詣加羅釋精舍。
爾時,
尊者阿難與眾多比丘在加羅釋精舍中集
作衣業,尊者阿難遙見佛來,見已出迎,取佛衣鉢,還敷床座,汲水洗足。佛洗足已,於加羅釋精舍坐尊者阿難所敷之座,告曰:
「阿難!加羅差摩釋精舍敷眾多床座,眾多比丘於中住止?」
尊者阿難白曰:
「唯然,世尊!加羅差摩釋精舍敷眾多床座,眾多比丘於中住止,所以者何?我今作衣業。」
時,世尊復告阿難曰:
「比丘不可欲嘩說、樂於嘩說、合會嘩說,欲眾、
樂眾、合會於眾,不欲離眾、不樂獨住遠離之處。若有比丘欲嘩說、樂於嘩說、合會嘩說,欲眾、樂眾、合會於眾,不欲離眾、不樂獨住遠離處者,謂,有樂聖樂:無欲之樂、離樂、息樂、
正覺之樂、
無食之樂、非生死樂,若得如是樂易不難得者,
終無是處。阿難!若有比丘不欲嘩說、不樂嘩說、不合會嘩說,不欲於眾、不樂於眾、不合會眾,欲離於眾、常樂獨住遠離處者,謂,有樂聖樂:無欲之樂、離樂、息樂、正覺之樂、無食之樂、非生死樂,若得如是樂易不難得者,必有是處。阿難!比丘不可欲嘩說、樂於嘩說、合會嘩說,欲眾、樂眾、合會於眾,不欲離眾、不樂獨住遠離之處。若有比丘欲嘩說、樂於嘩說、合會嘩說,欲眾、樂眾、合會於眾,不欲離眾、不樂獨住遠離處者,得
時、愛樂心解脫,及不時、
不移動心解脫者,終無是處。阿難!若有比丘不欲嘩說、不樂嘩說、不合會嘩說,不欲於眾、不樂於眾、不合會眾,欲離於眾、常樂獨住遠離處者,得時、愛樂心解脫,及不時、不移動心解脫者,必有是處,所以者何?我不見有一色令我欲樂,彼色
敗壞變易,異時生愁慼、啼哭、憂苦、
懊惱。以是故,我此異住處正覺、盡覺,謂:
度一切色想行於外空。
阿難!我行此住處已,生歡悅,我此歡悅,一切身覺正念、正智,生喜、生止、生樂、生定,如我此定,一切身覺正念、正智。阿難!或有比丘、比丘尼、
優婆塞、
優婆私共來詣我,我便為彼行如是、如是心遠離,樂無欲,我亦復為彼說法,勸助於彼。阿難!若比丘欲多行空者,彼比丘當持內心住止令一定。彼持內心住止令一定已,當念
內空。阿難!若比丘作如是說:『我不持內心住止,不令一定,念內空。』者,當知彼比丘大自疲勞。
阿難!云何比丘持內心住止令一定耶?比丘者,此身
離生喜、樂,漬、盡潤漬,普遍充滿,離生喜、樂無處不遍。阿難!猶人沐浴,器盛
澡豆,以水澆和,和令作丸,漬、盡潤漬,普遍充滿,內外周密,無處有漏。如是,阿難!比丘此身離生喜、樂,漬、盡潤漬,普遍充滿,離生喜、樂無處不遍。阿難!如是,比丘持內心住止令得一定。彼持內心住止令一定已,當念內空。彼念內空已,其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於內空也。
阿難!若比丘觀時,則知念內空其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於內空者,彼比丘當念外空。彼念外空已,其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於外空也。阿難!若比丘觀時,則知念外空,其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於外空者,彼比丘當念內外空。彼念內外空已,其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於內外空也。
阿難!若比丘觀時,則知念內外空,其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於內外空者,彼比丘當念
不移動。彼念不移動已,其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於不移動也。
阿難!若比丘觀時,則知念不移動,其心移動,不趣向近,不得清澄,不住、不解於不移動者,彼比丘彼彼心
於彼彼定,御復御,習復習,軟復軟,善快柔和,攝樂遠離。若彼[彼]心於彼彼定,御復御,習復習,軟復軟,善快柔和,攝樂遠離已,當以內空
成就遊。彼內空成就遊已,心
不移動,趣向於近,得清澄住,解於內空。阿難!如是,比丘觀時,則知內空成就遊,心不移動,趣向於近,得清澄住,解於內空者,是謂正知。
阿難!比丘當以外空成就遊,彼外空成就遊已,心不移動,趣向於近,得清澄住,解於外空。阿難!如是,比丘觀時,則知外空成就遊,心不移動,趣向於近,得清澄住,解於外空者,是謂正知。
阿難!比丘當以內外空成就遊,彼內外空成就遊已,心不移動,趣向於近,得清澄住,解於內外空。阿難!如是,比丘觀時,則知內外空成就遊,心不移動,趣向於近,得清澄住,解於內外空者,是謂正知。
阿難!當以不移動成就遊,彼不移動成就遊已,心不移動,趣向於近,得清澄住,解於不移動。阿難!如是,比丘觀時,則知不移動成就遊,心不移動,趣向於近,得清澄住,解於不移動者,是謂正知。
阿難!彼比丘行此住處心,若欲
經行者,彼比丘從禪室出,在室影中
露地經行,諸根在內,心不向外,後作前想。如是經行已,心中不生
貪伺、憂慼惡不善法,是謂正知。
阿難!彼比丘行此住處心,若欲坐定者,彼比丘從離經行,至經行[道?]頭,敷
尼師檀,
結跏趺坐,如是坐定已,心中不生貪伺、憂慼惡不善法,是謂正知。
阿難!彼比丘行此住處心,若欲有所念者,彼比丘若此三惡不善之念:欲念、恚念、
害念,莫念此三惡不善之念。若此三善念:無欲念、無恚念、無害念,當念此三善念。如是念已,心中不生貪伺、憂慼惡不善法,是謂正知。
阿難!彼比丘行此住處心,若欲有所說者,彼比丘若此論非聖論,無義相應,謂:論王論、賊論、鬥諍論、飲食論、衣被論、婦人論、童女論、淫女論、世間論、邪道論、海中論,不論如是種種
畜生論。若論聖論與義相應,令心柔和,無諸陰蓋,謂:論施論、戒論、定論、慧論、解脫論、
解脫知見論、漸損論、不會論、少欲論、知足論、無欲論、斷論、滅論、
燕坐論、
緣起論,如是,
沙門所論,如是論已,心中不生貪伺、憂慼惡不善法,是謂正知。
復次,阿難!有
五欲功德,可樂、意所念,愛色欲相應:眼知色,耳知聲,鼻知香,舌知味,身知觸。若比丘心至到,觀此五欲功德,隨其欲功德若
心中行者,所以者何?無前、無後此五欲功德隨其欲功德心中行者。阿難!若比丘觀時,則知此五欲功德隨其欲功德心中行者,彼比丘彼彼欲功德觀無常、觀衰耗、觀無欲、觀斷、觀滅、觀斷捨離,若此五欲功德有欲有染者,彼即滅也。阿難!若如是,比丘觀時,則知者此五欲功德有欲有染,彼已斷也,是謂正知。
復次,阿難!有
五盛陰:色盛陰,
覺、想、行、識盛陰。謂比丘如是
觀興衰:是色、是色
習、是色
滅,是
覺……想……行……識,是識、是識習、是識滅。若此五盛陰有我慢者,彼即滅也。阿難!若有比丘如是觀時,則知五陰中我慢已滅,是謂正知。
阿難!是法
一向可、一向樂、一向意念,無漏、無
受,魔所不及,惡所不及,諸惡不善法、[諸漏?]穢污[為?]
當來有本、煩熱苦報、生老病死因亦所不及,謂:成就此不放逸也,所以者何?因不放逸,諸
如來、
無所著、
等正覺得覺,因不放逸根,生諸無量善法,若有隨道品。阿難!是故,汝當如是學,我亦成就於不放逸,當學如是。
阿難!以何義故,信弟子隨世尊行奉事至命盡耶?」
尊者阿難白世尊曰:
「世尊為法本,世尊為
法主,法由世尊,唯願說之!我今聞已,得廣知義。」
佛便告曰:
「阿難!諦聽!
善思念之,我當為汝具分別說。」
尊者阿難受教而聽。
佛言:
「阿難!不其正經、歌詠、
記說故,信弟子隨世尊行奉事至命盡也,阿難!但,或彼
長夜數聞此法,
誦習至千,
意所惟觀,
明見深達。若此論聖論與義相應,令心柔和,無諸陰蓋,謂:論施論、戒論、定論、慧論、解脫論、解脫知見論、漸損論、不會論、小(少)欲論、知足論、無欲論、斷論、滅論、燕坐論、緣起論,如是,沙門所論,得、易不難得,因此義故,信弟子隨世尊行奉事至命盡也。
阿難!如是為
煩師,為煩弟子,為煩梵行。阿難!云何為煩師?若師出世,有策慮思惟,{往}[住]策慮地,有思惟觀雜,凡人有辯才,彼住
無事處山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順宴坐。或住彼處,學遠離精勤,得
增上心現法樂居。彼學遠離,精勤安隱,快樂
遊行已,隨弟子
還梵志、
居士,村邑、國人。彼隨弟子還梵志、居士,村邑、國人已,便{功}[貢]高還家,如是為煩師,是亦為惡不善法、[諸漏?]穢污[為?]當來有本、煩熱苦報、生老病死因所煩,是謂煩師。
阿難!云何為煩弟子?彼師弟子學彼遠離,彼住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐。或住彼處,學遠離精勤,得增上心現法樂居。彼學遠離,精勤安隱,快樂遊行已,隨弟子還梵志、居士,村邑、國人。彼隨弟子還梵志、居士,村邑、國人已,便{功}[貢]高還家,如是為煩弟子,是亦為惡不善法、[諸漏?]穢污[為?]當來有本、煩熱苦報、生老病死因所煩,是謂煩弟子。
阿難!云何為煩梵行?若如來出世,無所著、等正覺、
明行成為、
善逝、
世間解、
無上士道法御、
天人師、號
佛、
眾祐,彼住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐。阿難!如來以何義故,住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐耶?」
尊者阿難白世尊曰:
「世尊為法本,世尊為法主,法由世尊,唯願說之!我今聞已,得廣知義。」
佛便告曰:
「阿難!諦聽!善思念之,我當為汝具分別說。」尊者阿難受教而聽。
佛言:
「阿難!如來非為未得欲得,未獲欲獲,未證欲證故,住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐。阿難!如來但以二義故,住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐。一者為自現法樂居故,二者慈愍後生人故。或有後生人效如來住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐。阿難!如來以此義故,住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐。或住彼處,學遠離精勤,得增上心現法樂居。彼學遠離,精勤安隱,快樂遊行已,隨梵行還比丘、比丘尼、優婆塞、優婆私。彼隨梵行還比丘、比丘尼、優婆塞、優婆私已,便不{功}[貢]高而不還家。阿難!若彼不移動心解脫作證,我不說彼有障礙也。若彼得
四增上心現法樂居,本為精勤,無放逸遊行故,此或可有失,以弟子多集會故。
復次,阿難!彼師弟子效住無事處、山林樹下,或居高巖,寂無音聲,遠離,無惡,無有人民,隨順燕坐。或住彼處,學遠離精勤,得增上心現法樂居。彼學遠離,精勤安隱,快樂遊行已,隨梵行還比丘、比丘尼、優婆塞、優婆私。彼隨梵行還比丘、比丘尼、優婆塞、優婆私已,便{功}[貢]高還家,如是為煩梵行,是亦為惡不善法、[諸漏?]穢污[為?]當來有本、煩熱苦報、生老病死因所煩,是謂煩梵行。阿難!於煩師、煩弟子,此煩梵行最為不可、不樂、不愛,最意不念。阿難!是故,
汝等於我行慈事,莫行怨事。
阿難!云何弟子於師行怨事,不行慈事?若
尊師為弟子說法,憐念愍傷,求義及
饒益,求
安隱快樂,發慈悲心,是為饒益,是為快樂,是為饒益樂。若彼弟子而不恭敬,亦不順行,不立於智,其心不趣
向法、次法,不受正法,違犯師教,不能得定者,如是,弟子於師行怨事,不行慈事。
阿難!云何弟子於師行慈事,不行怨事?若尊師為弟子說法,憐念愍傷,求義及饒益,求安隱快樂,發慈悲心,是為饒益,是為快樂,是為饒益樂。若彼弟子恭敬順行而立於智,其心歸趣向法、次法,
受持正法,不違師教,能得定者,如是,弟子於師行慈事,不行怨事。阿難!是故,汝等於我行慈事,莫行怨事,所以者何?我不如是說,如陶師作瓦。阿難!
我說嚴急至苦,若有真實者,
必能往也。」
佛說如是,尊者阿難及諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。
中部122經/空大經(空品)(莊春江譯)
被我這麼聽聞:
有一次,
世尊住在釋迦族的迦毘羅衛城尼拘律園。
那時,世尊午前時穿衣、拿起衣鉢後,
為了托鉢進入迦毘羅衛城。在迦毘羅衛城為了托鉢行走後,
餐後已從施食返回,
為了白天的住處去釋迦族葛勒給麼葛[建]的精舍。
當時,在釋迦族葛勒給麼葛的精舍中有眾多設置的臥坐處。世尊看見在釋迦族葛勒給麼葛的精舍中眾多設置的臥坐處。看見後,世尊想這個:『在釋迦族葛勒給麼葛的精舍中有眾多設置的臥坐處,眾多
比丘住在這裡嗎?』(185)
當時,
尊者阿難與眾多比丘一起在釋迦族格桃的精舍中
作衣服的工作。那時,世尊傍晚時,從
獨坐出來,去釋迦族格桃的精舍。抵達後,在設置的座位坐下。坐下後,世尊召喚尊者阿難:
「阿難!在釋迦族葛勒給麼葛的精舍中有眾多設置的臥坐處,眾多比丘住在那裡嗎?」
「
大德!在釋迦族葛勒給麼葛的精舍中有眾多設置的臥坐處,眾多比丘住在那裡,大德!我們的作衣服時期進行(轉起)。」
「阿難!
樂於聚會的、好於聚會的、喜樂聚會的、致力樂於群眾的、好於群眾的、喜於群眾的比丘不輝耀,阿難!確實,『那位樂於聚會的、好於聚會的、喜樂聚會的、致力樂於群眾的、好於群眾的、喜於群眾的比丘,凡那個離欲樂、獨居樂、寂靜樂、
正覺樂,將是那個樂的隨欲得到者、不困難得到者、無困難得到者。』
這不存在可能性。阿難!但,『凡那位比丘住於單獨的、從群眾遠離的,那位比丘的這個能被預期:凡那個離欲樂、獨居樂、寂靜樂、正覺樂,是那種樂的隨欲得到者、不困難得到者、無困難得到者。』這存在可能性。
阿難!確實,『那位樂於聚會的、好於聚會的、喜樂聚會的、致力樂於群眾的、好於群眾的、喜於群眾的比丘將
進入後住於暫時喜愛的,或非暫時
不動搖的後心解脫。』這不存在可能性。阿難!但,『凡那位比丘住於單獨的、從群眾遠離的,那位比丘的這個能被預期:將進入後住於暫時喜愛的,或非暫時不動搖的後心解脫。』這存在可能性。
阿難!我沒看見即使單一色,當於該處已貪染、於該處已極喜樂時,以色的變易變異,愁、悲、苦、憂、
絕望不會生起。(186)
阿難!但,這住處被如來
現正覺,即:進入後住於以一切相不作意的
內空。阿難!在那裡,如果對以這個住處住的如來,有比丘、比丘尼、
優婆塞、
優婆夷、國王、國王的大臣、外道、外道弟子拜訪者,阿難!在那裡,如來以傾向遠離的、斜向遠離的、坡斜向遠離的、住立遠離的、
極樂於離欲的、
從能被一切漏住立的法終結的心必然只是作使之離開關聯的談論者[AN.8.30]。阿難!因此,在這裡,如果比丘也希望:『願我進入後住於內空。』阿難!應該被那位比丘就使內心
安頓、平靜,作專一、集中。(187)
阿難!而怎樣比丘就使內心安頓、平靜,作專一、集中呢?阿難!這裡,比丘就從離諸欲後,從離諸不善法後……的初禪……(中略)的第二禪……(中略)的第三禪……(中略)進入後住於不苦不樂……的第四禪,阿難!這樣比丘就使內心安頓、平靜,作專一、集中,他作意內空。當他作意內空時,心不躍入、不變得明淨、不住立、
不被解脫。阿難!當存在這樣時,這位比丘這麼知道:『當我作意內空時,心不躍入、不變得明淨、不住立、不被解脫。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。他作意外空……(中略)他作意內外空……(中略)他作意
不動的,當他作意不動的時,心在不動的上不躍入、不變得明淨、不住立、不被解脫。阿難!當存在這樣時,這位比丘這麼知道:『當我作意不動的時,心在不動的上不躍入、不變得明淨、不住立、不被解脫。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。
阿難!應該被那位比丘
就在那個先前的定相上就使內心安頓、平靜,作專一、集中,他作意內空。當他作意內空時,心躍入、變得明淨、住立、被解脫。阿難!當存在這樣時,這位比丘這麼知道:『當我作意內空時,心躍入、變得明淨、住立、被解脫。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。他作意外空……(中略)他作意內外空……(中略)他作意不動的。當他作意不動的時,心躍入、變得明淨、住立、被解脫。阿難!當存在這樣時,這位比丘這麼知道:『當我作意不動的時,心在不動的上躍入、變得明淨、住立、被解脫。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。(188)
阿難!如果以這個住處住的那位比丘的心傾向
經行,他經行:『
貪婪、憂諸惡不善法將不流入這樣經行的我。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!如果以這個住處住的那位比丘的心傾向站立,他站立:『貪婪、憂諸惡不善法將不流入這樣站立的我。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!如果以這個住處住的那位比丘的心傾向坐下,他坐下:『貪婪、憂諸惡不善法將不流入這樣坐下的我。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!如果以這個住處住的那位比丘的心傾向躺下,他躺下:『貪婪、憂諸惡不善法將不流入這樣躺下的我。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!如果以這個住處住的那位比丘的心傾向談論,他:『凡這下劣的、粗俗的、一般人的、非聖者的、伴隨無利益的談論不對
厭、不對
離貪、不對
滅、不對寂靜、不對證智、不對
正覺、不對涅槃轉起,即:國王論、盜賊論、大臣論、軍隊論、怖畏論、戰爭論、食物論、飲料論、衣服論、臥具論、花環論、氣味論、
親里論、車乘論、村落論、城鎮論、城市論、國土論、女人論、英雄論、街道論(街道流言)、水井論(井邊流言)、祖靈論、種種論、世界起源論、海洋起源論、
如是有無論等,像這樣的談論我將不談論。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!『而凡這
削減、有益
心離蓋的談論對一向的厭、對離貪、對滅、對寂靜、對證智、對正覺、對涅槃轉起,即:少欲論、知足論、
獨居論、
不交際論、活力激發論、戒論、定論、慧論、解脫論、
解脫智見論等,像這樣的談論我將談論。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!如果以這個住處住的那位比丘的心傾向尋,他:『凡那些下劣的、粗俗的、一般人的、非聖者的、伴隨無利益的尋不對厭、不對離貪、不對滅、不對寂靜、不對證智、不對正覺、不對涅槃轉起,即:欲尋、惡意尋、
加害尋等,像這樣的尋我將不尋思。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!『而凡這些聖的、
出離的,引導那樣行為者
苦的完全滅盡的尋,即:離欲尋、無惡意尋、無加害尋等,像這樣的尋我將尋思。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。(189)
阿難!有這
五種欲,哪五種?能被眼識知的、想要的、喜愛的、合意的、可愛形色的、伴隨欲的、誘人的諸色,能被耳識知的……諸聲音,能被鼻識知的……諸氣味,能被舌識知的……諸味道,能被身識知的、想要的、喜愛的、合意的、可愛形色的、伴隨欲的、誘人的諸
所觸,阿難!這是五種欲。於該處,自己的心應該經常地被比丘省察:『我在這些五種欲任一(隨一或隨一)處上有
心的行為生起嗎?』阿難!當省察時,如果比丘這麼知道:『我在這些五種欲任一處上有心的行為生起。』阿難!當存在這樣時,這位比丘這麼知道:『凡在這些五種欲上,意欲貪未被那個我捨斷。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。阿難!當省察時,如果比丘這麼知道:『我在這些五種欲任何一處上沒有心的行為生起。』阿難!當存在這樣時,這位比丘這麼知道:『凡在這些五種欲上,意欲貪已被那個我捨斷。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。(190)
阿難!有這
五取蘊,於該處,應該被比丘
隨看生滅地{捨棄}[住]:『像這樣是色,像這樣是色集起,像這樣是色滅沒;像這樣是受……像這樣是想……像這樣是諸行……像這樣是識,像這樣是識集起,像這樣是識滅沒。』當他在這些五取蘊上住於隨看生滅的時,凡在五取蘊上,
我是之慢被他捨斷。阿難!當存在這樣時,這位比丘這麼知道:『凡在這些五取蘊上,我是之慢被那個我捨斷。』像這樣,在這裡,在那種情況下是正知的。
阿難!這些法是一向善的、來到善的,它們是聖的、出世間的、不被
波旬侵襲的。阿難!你怎麼想它:當看見什麼利益,即使被排斥時,弟子也值得跟隨
大師呢?」
「大德!我們的法是世尊為根本的、
世尊為導引的、世尊為依歸的,大德!就請世尊說明這個所說的義理,那就好了!聽聞世尊的[教說]後,比丘們將會憶持。」(191)
「阿難!弟子不值得跟隨大師,即:修多羅、祇夜、
記說那個的理由,那是什麼原因?阿難!因為,對他,那些法長時間被聽聞、被憶持、
被言語累積、
被心隨觀察、
被見善貫通。阿難!而凡這個削減、有益心離蓋的談論對一向的厭、對離貪、對滅、對寂靜、對證智、對正覺、對涅槃轉起,即:少欲論、知足論、獨居論、不交際論、活力激發論、戒論、定論、慧論、解脫論、解脫智見論,阿難!像這樣的談論之因,當即使被排斥時,弟子也值得跟隨大師。
阿難!在存在這樣時,是
老師的禍害;在存在這樣時,是徒弟的禍害;在存在這樣時,是梵行者的禍害。(192)
阿難!而怎樣是老師的禍害呢?阿難!這裡,某位大師親近遠離(獨居)的住處:
林野、樹下、山岳、洞窟、山洞、墓地、森林、露地、稻草堆。當他像這樣住於隱離的時,市鎮連同地方(鄉下)的
婆羅門、
屋主們
跟隨來到。在市鎮連同地方的婆羅門、屋主們跟隨來到時,他迷昏頭地希求,來到貪求,轉成奢華,阿難!這被稱為[被]禍害的老師。以老師的禍害,污染的、
再有的、有恐懼的、苦果報的、未來生老死的諸惡不善法打殺他。阿難!這樣是老師的禍害。(193)
阿難!而怎樣是徒弟的禍害呢?阿難!但就那位大師的徒弟
增修著那位大師的遠離,他親近遠離的臥坐處:林野、樹下、山岳、洞窟、山洞、墓地、森林、露地、稻草堆。當他像這樣住於隱離的時,市鎮連同地方的婆羅門、屋主們跟隨來到。在市鎮連同地方的婆羅門、屋主們跟隨來到時,他迷昏頭地希求,來到貪求,轉成奢華,阿難!這被稱為被禍害的徒弟。以徒弟的禍害,污染的、再有的、有恐懼的、苦果報的、未來生老死的諸惡不善法打殺他。阿難!這樣是徒弟的禍害。(194)
阿難!而怎樣是梵行者的禍害呢?阿難!這裡,
如來、
阿羅漢、
遍正覺者、
明行具足者、
善逝、
世間知者、
應該被調御人的無上調御者、
天-人們的大師、
佛陀、世尊在世間出現(生起),他親近遠離的臥坐處:林野、樹下、山岳、洞窟、山洞、墓地、森林、露地、稻草堆。當他像這樣住於隱離的時,市鎮連同地方的婆羅門、屋主們跟隨來到。在市鎮連同地方的婆羅門、屋主們跟隨來到時,他不迷昏頭地希求,不來到貪求,不轉成奢華。但就那位大師的徒弟增修著那位大師的遠離,他親近遠離的臥坐處:林野、樹下、山岳、洞窟、山洞、墓地、森林、露地、稻草堆。當他像這樣住於隱離的時,市鎮連同地方的婆羅門、屋主們跟隨來到。在市鎮連同地方的婆羅門、屋主們跟隨來到時,他迷昏頭地希求,來到貪求,轉成奢華,阿難!這被稱為被禍害的梵行者。以梵行者的禍害,污染的、再有的、有恐懼的、苦果報的、未來生老死的諸惡不善法打殺他。阿難!這樣是梵行者的禍害。阿難!這裡,凡這個老師的禍害,連同凡這個徒弟的禍害,比那些,這個梵行者的禍害有更苦的果報,連同更辛辣的果報,進一步導向(轉起)
下界。(195)
阿難!因此,在這裡,
你們對我以朋友的儀法實行,不要以敵人的儀法,那對你們將有長久的利益、安樂。阿難!而怎樣弟子們對大師以敵人的儀法實行,不以朋友的儀法呢?阿難!這裡,大師是有憐愍者、利益者,出自憐愍教導弟子們法:『這是為你們的利益,這是為了你們的安樂。』他的弟子們不想聽、不傾耳、不使諸了知對心現起,以及從大師的教說脫離後轉起,阿難!這樣弟子們對大師以敵人的儀法實行,不以朋友的儀法。怎樣弟子們對大師以朋友的儀法實行,不以敵人的儀法呢?阿難!這裡,大師是有憐愍者、利益者,出自憐愍教導弟子們法:『這是為你們的利益,這是為了你們的安樂。』他的弟子們想聽、傾耳、使諸了知對心現起,不從大師的教說脫離後轉起,阿難!這樣弟子們對大師以朋友的儀法實行,不以敵人的儀法。阿難!因此,在這裡,你們對我以朋友的儀法實行,不要以敵人的儀法,那對你們將有長久的利益、安樂。
阿難!我將不會像陶匠
對生的、生程度的那樣對你們努力,阿難!
一再斥責後我說;阿難!我一再不斷地說,凡為真髓者,
它將住立。」
世尊說這個,悅意的尊者阿難歡喜世尊的所說。(196)
空大經第二終了。
巴利語經文(台灣嘉義法雨道場流通的word版本)
MN.122/(2) Mahāsuññatasuttaṃ
185. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā sakkesu viharati kapilavatthusmiṃ nigrodhārāme. Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṃ nivāsetvā pattacīvaramādāya kapilavatthuṃ piṇḍāya pāvisi. Kapilavatthusmiṃ piṇḍāya caritvā pacchābhattaṃ piṇḍapātapaṭikkanto yena kāḷakhemakassa sakkassa vihāro tenupasaṅkami divāvihārāya. Tena kho pana samayena kāḷakhemakassa sakkassa vihāre sambahulāni senāsanāni paññattāni honti. Addasā kho bhagavā kāḷakhemakassa sakkassa vihāre sambahulāni senāsanāni paññattāni. Disvāna bhagavato etadahosi– “sambahulāni kho kāḷakhemakassa sakkassa vihāre senāsanāni paññattāni. Sambahulā nu kho idha bhikkhū viharantī”ti.
186. Tena kho pana samayena āyasmā ānando sambahulehi bhikkhūhi saddhiṃ ghaṭāya sakkassa vihāre cīvarakammaṃ karoti. Atha kho bhagavā sāyanhasamayaṃ paṭisallānā vuṭṭhito yena ghaṭāya sakkassa vihāro tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā paññatte āsane nisīdi. Nisajja kho bhagavā āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi– “sambahulāni kho, ānanda, kāḷakhemakassa sakkassa vihāre senāsanāni paññattāni. Sambahulā nu kho ettha bhikkhū viharantī”ti? “Sambahulāni, bhante, kāḷakhemakassa sakkassa vihāre senāsanāni paññattāni. Sambahulā bhikkhū ettha viharanti. Cīvarakārasamayo no, bhante, vattatī”ti.
“Na kho, ānanda, bhikkhu sobhati saṅgaṇikārāmo saṅgaṇikarato saṅgaṇikārāmataṃ anuyutto gaṇārāmo gaṇarato gaṇasammudito. So vatānanda, bhikkhu saṅgaṇikārāmo saṅgaṇikarato saṅgaṇikārāmataṃ anuyutto gaṇārāmo gaṇarato gaṇasammudito yaṃ taṃ nekkhammasukhaṃ pavivekasukhaṃ upasamasukhaṃ sambodhisukhaṃ tassa sukhassa nikāmalābhī bhavissati akicchalābhī akasiralābhīti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Yo ca kho so, ānanda, bhikkhu eko gaṇasmā vūpakaṭṭho viharati tassetaṃ bhikkhuno pāṭikaṅkhaṃ yaṃ taṃ nekkhammasukhaṃ pavivekasukhaṃ upasamasukhaṃ sambodhisukhaṃ tassa sukhassa nikāmalābhī bhavissati akicchalābhī akasiralābhīti– ṭhānametaṃ vijjati.
“So vatānanda, bhikkhu saṅgaṇikārāmo saṅgaṇikarato saṅgaṇikārāmataṃ anuyutto gaṇārāmo gaṇarato gaṇasammudito sāmāyikaṃ vā kantaṃ cetovimuttiṃ upasampajja viharissati asāmāyikaṃ vā akuppanti– netaṃ ṭhānaṃ vijjati. Yo ca kho so, ānanda, bhikkhu eko gaṇasmā vūpakaṭṭho viharati tassetaṃ bhikkhuno pāṭikaṅkhaṃ sāmāyikaṃ vā kantaṃ cetovimuttiṃ upasampajja viharissati asāmāyikaṃ vā akuppanti– ṭhānametaṃ vijjati.
“Nāhaṃ, ānanda, ekaṃ rūpampi samanupassāmi yattha rattassa yathābhiratassa rūpassa vipariṇāmaññathābhāvā na uppajjeyyuṃ sokaparidevadukkhadomanassūpāyāsā.
187. “Ayaṃ kho panānanda, vihāro tathāgatena abhisambuddho yadidaṃ– sabbanimittānaṃ amanasikārā ajjhattaṃ suññataṃ upasampajja viharituṃ. Tatra ce, ānanda, tathāgataṃ iminā vihārena viharantaṃ bhavanti upasaṅkamitāro bhikkhū bhikkhuniyo upāsakā upāsikāyo rājāno rājamahāmattā titthiyā titthiyasāvakā. Tatrānanda, tathāgato vivekaninneneva cittena vivekapoṇena vivekapabbhārena vūpakaṭṭhena nekkhammābhiratena byantībhūtena sabbaso āsavaṭṭhānīyehi dhammehi aññadatthu uyyojanikapaṭisaṃyuttaṃyeva kathaṃ kattā hoti. Tasmātihānanda, bhikkhu cepi ākaṅkheyya– ‘ajjhattaṃ suññataṃ upasampajja vihareyyan’ti, tenānanda, bhikkhunā ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapetabbaṃ sannisādetabbaṃ ekodi kātabbaṃ samādahātabbaṃ.
188. “Kathañcānanda, bhikkhu ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapeti sannisādeti ekodiṃ karoti samādahati? Idhānanda, bhikkhu vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi …pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati …pe… dutiyaṃ jhānaṃ… tatiyaṃ jhānaṃ… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Evaṃ kho, ānanda, bhikkhu ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapeti sannisādeti ekodiṃ karoti samādahati. So ajjhattaṃ suññataṃ manasi karoti. Tassa ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroto suññatāya cittaṃ na pakkhandati nappasīdati na santiṭṭhati na vimuccati Evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ pajānāti– ‘ajjhattaṃ suññataṃ kho me manasikaroto ajjhattaṃ suññatāya cittaṃ na pakkhandati nappasīdati na santiṭṭhati na vimuccatī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. So bahiddhā suññataṃ manasi karoti …pe… so ajjhattabahiddhā suññataṃ manasi karoti…pe…so āneñjaṃ manasi karoti. Tassa āneñjaṃ manasikaroto āneñjāya cittaṃ na pakkhandati nappasīdati na santiṭṭhati na vimuccati. Evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ pajānāti– ‘āneñjaṃ kho me manasikaroto āneñjāya cittaṃ na pakkhandati nappasīdati na santiṭṭhati na vimuccatī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti.
“Tenānanda, bhikkhunā tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitte ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapetabbaṃ sannisādetabbaṃ ekodi kātabbaṃ samādahātabbaṃ. So ajjhattaṃ suññataṃ manasi karoti. Tassa ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroto ajjhattaṃ suññatāya cittaṃ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati vimuccati. Evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ pajānāti– ‘ajjhattaṃ suññataṃ kho me manasikaroto ajjhattaṃ suññatāya cittaṃ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati vimuccatī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. So bahiddhā suññataṃ manasi karoti …pe… so ajjhattabahiddhā suññataṃ manasi karoti …pe… so āneñjaṃ manasi karoti. Tassa āneñjaṃ manasikaroto āneñjāya cittaṃ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati vimuccati. Evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ pajānāti– ‘āneñjaṃ kho me manasikaroto āneñjāya cittaṃ pakkhandati pasīdati santiṭṭhati vimuccatī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti.
189. “Tassa ce, ānanda, bhikkhuno iminā vihārena viharato caṅkamāya cittaṃ namati, so caṅkamati– ‘evaṃ maṃ caṅkamantaṃ nābhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti Itiha tattha sampajāno hoti. Tassa ce, ānanda, bhikkhuno iminā vihārena viharato ṭhānāya cittaṃ namati, so tiṭṭhati– ‘evaṃ maṃ ṭhitaṃ nābhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. Tassa ce, ānanda, bhikkhuno iminā vihārena viharato nisajjāya cittaṃ namati, so nisīdati– ‘evaṃ maṃ nisinnaṃ nābhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. Tassa ce, ānanda, bhikkhuno iminā vihārena viharato sayanāya cittaṃ namati so sayati– ‘evaṃ maṃ sayantaṃ nābhijjhādomanassā pāpakā akusalā dhammā anvāssavissantī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti.
“Tassa ce, ānanda, bhikkhuno iminā vihārena viharato kathāya cittaṃ namati, so– ‘yāyaṃ kathā hīnā gammā pothujjanikā anariyā anatthasaṃhitā na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattati, seyyathidaṃ– rājakathā corakathā mahāmattakathā senākathā bhayakathā yuddhakathā annakathā pānakathā vatthakathā sayanakathā mālākathā gandhakathā ñātikathā yānakathā gāmakathā nigamakathā nagarakathā janapadakathā itthikathā surākathā visikhākathā kumbhaṭṭhānakathā pubbapetakathā nānattakathā lokakkhāyikā samuddakkhāyikā itibhavābhavakathā iti vā iti– evarūpiṃ kathaṃ na kathessāmī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. Yā ca kho ayaṃ, ānanda, kathā abhisallekhikā cetovinīvaraṇasappāyā ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamāya abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati, seyyathidaṃ– appicchakathā santuṭṭhikathā pavivekakathā asaṃsaggakathā vīriyārambhakathā sīlakathā samādhikathā paññākathā vimuttikathā vimuttiñāṇadassanakathā iti– ‘evarūpiṃ kathaṃ kathessāmī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti.
“Tassa ce, ānanda, bhikkhuno iminā vihārena viharato vitakkāya cittaṃ namati, so– ‘ye te vitakkā hīnā gammā pothujjanikā anariyā anatthasaṃhitā na nibbidāya na virāgāya na nirodhāya na upasamāya na abhiññāya na sambodhāya na nibbānāya saṃvattanti, seyyathidaṃ– kāmavitakko byāpādavitakko vihiṃsāvitakko iti evarūpe vitakke na vitakkessāmī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. Ye ca kho ime, ānanda, vitakkā ariyā niyyānikā niyyanti takkarassa sammādukkhakkhayāya, seyyathidaṃ– nekkhammavitakko abyāpādavitakko avihiṃsāvitakko iti– ‘evarūpe vitakke vitakkessāmī’ti. Itiha tattha sampajāno hoti.
190. “Pañca kho ime, ānanda, kāmaguṇā. Katame pañca? Cakkhuviññeyyā rūpā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā, sotaviññeyyā saddā… ghānaviññeyyā gandhā… jivhāviññeyyā rasā… kāyaviññeyyā phoṭṭhabbā iṭṭhā kantā manāpā piyarūpā kāmūpasaṃhitā rajanīyā– ime kho, ānanda, pañca kāmaguṇā yattha bhikkhunā abhikkhaṇaṃ sakaṃ cittaṃ paccavekkhitabbaṃ– ‘atthi nu kho me imesu pañcasu kāmaguṇesu aññatarasmiṃ vā aññatarasmiṃ vā āyatane uppajjati cetaso samudācāro’ti? Sace, ānanda, bhikkhu paccavekkhamāno evaṃ pajānāti– ‘atthi kho me imesu pañcasu kāmaguṇesu aññatarasmiṃ vā aññatarasmiṃ vā āyatane uppajjati cetaso samudācāro’ti, evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ pajānāti– ‘yo kho imesu pañcasu kāmaguṇesu chandarāgo so me nappahīno’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. Sace panānanda, bhikkhu paccavekkhamāno evaṃ pajānāti– ‘natthi kho me imesu pañcasu kāmaguṇesu aññatarasmiṃ vā aññatarasmiṃ vā āyatane uppajjati cetaso samudācāro’ti, evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ pajānāti– ‘yo kho imesu pañcasu kāmaguṇesu chandarāgo so me pahīno’ti. Itiha tattha sampajāno hoti.
191. “Pañca kho ime, ānanda, upādānakkhandhā yattha bhikkhunā udayabbayānupassinā vihātabbaṃ– ‘iti rūpaṃ iti rūpassa samudayo iti rūpassa atthaṅgamo, iti vedanā… iti saññā… iti saṅkhārā… iti viññāṇaṃ iti viññāṇassa samudayo iti viññāṇassa atthaṅgamo’ti. Tassa imesu pañcasu upādānakkhandhesu udayabbayānupassino viharato yo pañcasu upādānakkhandhesu asmimāno so pahīyati. Evaṃ santametaṃ, ānanda, bhikkhu evaṃ pajānāti– ‘yo kho imesu pañcasu upādānakkhandhesu asmimāno so me pahīno’ti. Itiha tattha sampajāno hoti. Ime kho te, ānanda, dhammā ekantakusalā kusalāyātikā ariyā lokuttarā anavakkantā pāpimatā. Taṃ kiṃ maññasi, ānanda, kaṃ atthavasaṃ sampassamāno arahati sāvako satthāraṃ anubandhituṃ api paṇujjamāno”ti? “Bhagavaṃmūlakā no, bhante, dhammā bhagavaṃnettikā bhagavaṃpaṭisaraṇā Sādhu vata, bhante, bhagavantaṃyeva paṭibhātu etassa bhāsitassa attho. Bhagavato sutvā bhikkhū dhāressantī”ti.
192. “Na kho, ānanda, arahati sāvako satthāraṃ anubandhituṃ, yadidaṃ suttaṃ geyyaṃ veyyākaraṇaṃ tassa hetu. Taṃ kissa hetu? Dīgharattassa hi te, ānanda, dhammā sutā dhātā vacasā paricitā manasānupekkhitā diṭṭhiyā suppaṭividdhā. Yā ca kho ayaṃ, ānanda, kathā abhisallekhikā cetovinīvaraṇasappāyā ekantanibbidāya virāgāya nirodhāya upasamā abhiññāya sambodhāya nibbānāya saṃvattati, seyyathidaṃ– appicchakathā santuṭṭhikathā pavivekakathā asaṃsaggakathā vīriyārambhakathā sīlakathā samādhikathā paññākathā vimuttikathā vimuttiñāṇadassanakathā– evarūpiyā kho, ānanda, kathāya hetu arahati sāvako satthāraṃ anubandhituṃ api paṇujjamāno.
“Evaṃ sante kho, ānanda, ācariyūpaddavo hoti, evaṃ sante antevāsūpaddavo hoti, evaṃ sante brahmacārūpaddavo hoti.
193. “Kathañcānanda, ācariyūpaddavo hoti? Idhānanda, ekacco satthā vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ. Tassa tathāvūpakaṭṭhassa viharato anvāvattanti brāhmaṇagahapatikā negamā ceva jānapadā ca. So anvāvattantesu brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca mucchaṃ nikāmayati, gedhaṃ āpajjati, āvattati bāhullāya. Ayaṃ vuccatānanda, upaddavo ācariyo. Ācariyūpaddavena avadhiṃsu naṃ pāpakā akusalā dhammā saṃkilesikā ponobbhavikā sadarā dukkhavipākā āyatiṃ jātijarāmaraṇiyā. Evaṃ kho, ānanda, ācariyūpaddavo hoti.
194. “Kathañcānanda, antevāsūpaddavo hoti? Tasseva kho panānanda, satthu sāvako tassa satthu vivekamanubrūhayamāno vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ. Tassa tathāvūpakaṭṭhassa viharato anvāvattanti brāhmaṇagahapatikā negamā ceva jānapadā ca. So anvāvattantesu brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca mucchaṃ nikāmayati, gedhaṃ āpajjati, āvattati bāhullāya. Ayaṃ vuccatānanda, upaddavo antevāsī. Antevāsūpaddavena avadhiṃsu naṃ pāpakā akusalā dhammā saṃkilesikā ponobbhavikā sadarā dukkhavipākā āyatiṃ jātijarāmaraṇiyā. Evaṃ kho, ānanda, antevāsūpaddavo hoti.
195. “Kathañcānanda, brahmacārūpaddavo hoti? Idhānanda, tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho vijjācaraṇasampanno sugato lokavidū anuttaro purisadammasārathi satthā devamanussānaṃ buddho bhagavā. So vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ. Tassa tathāvūpakaṭṭhassa viharato anvāvattanti brāhmaṇagahapatikā negamā ceva jānapadā ca. So anvāvattantesu brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca na mucchaṃ nikāmayati, na gedhaṃ āpajjati, na āvattati bāhullāya. Tasseva kho panānanda, satthu sāvako tassa satthu vivekamanubrūhayamāno vivittaṃ senāsanaṃ bhajati araññaṃ rukkhamūlaṃ pabbataṃ kandaraṃ giriguhaṃ susānaṃ vanapatthaṃ abbhokāsaṃ palālapuñjaṃ. Tassa tathāvūpakaṭṭhassa viharato anvāvattanti brāhmaṇagahapatikā negamā ceva jānapadā ca. So anvāvattantesu brāhmaṇagahapatikesu negamesu ceva jānapadesu ca mucchaṃ nikāmayati, gedhaṃ āpajjati, āvattati bāhullāya. Ayaṃ vuccatānanda, upaddavo brahmacārī. Brahmacārūpaddavena avadhiṃsu naṃ pāpakā akusalā dhammā saṃkilesikā ponobbhavikā sadarā dukkhavipākā āyatiṃ jātijarāmaraṇiyā. Evaṃ kho, ānanda, brahmacārūpaddavo hoti.
“Tatrānanda, yo cevāyaṃ ācariyūpaddavo, yo ca antevāsūpaddavo ayaṃ tehi brahmacārūpaddavo dukkhavipākataro ceva kaṭukavipākataro ca, api ca vinipātāya saṃvattati.
196. “Tasmātiha maṃ, ānanda, mittavatāya samudācaratha, mā sapattavatāya. Taṃ vo bhavissati dīgharattaṃ hitāya sukhāya.
“Kathañcānanda satthāraṃ sāvakā sapattavatāya samudācaranti, no mittavatāya? Idhānanda, satthā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti anukampako hitesī anukampaṃ upādāya– ‘idaṃ vo hitāya, idaṃ vo sukhāyā’ti. Tassa sāvakā na sussūsanti, na sotaṃ odahanti, na aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, vokkamma ca satthusāsanā vattanti. Evaṃ kho, ānanda, satthāraṃ sāvakā sapattavatāya samudācaranti, no mittavatāya.
“Kathañcānanda, satthāraṃ sāvakā mittavatāya samudācaranti, no sapattavatāya? Idhānanda, satthā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti anukampako hitesī anukampaṃ upādāya– ‘idaṃ vo hitāya, idaṃ vo sukhāyā’ti. Tassa sāvakā sussūsanti, sotaṃ odahanti, aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, na ca vokkama satthusāsanā vattanti. Evaṃ kho, ānanda, satthāraṃ sāvakā mittavatāya samudācaranti, no sapattavatāya.
“Tasmātiha maṃ, ānanda, mittavatāya samudācaratha, mā sapattavatāya. Taṃ vo bhavissati dīgharattaṃ hitāya sukhāya. Na vo ahaṃ, ānanda, tathā parakkamissāmi yathā kumbhakāro āmake āmakamatte. Niggayha niggayhāhaṃ, ānanda, vakkhāmi; pavayha pavayha, ānanda, vakkhāmi. Yo sāro so ṭhassatī”ti.
Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā ānando bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
Mahāsuññatasuttaṃ niṭṭhitaṃ dutiyaṃ.