中阿含157經/黃蘆園經(梵志品)(莊春江標點)
我聞如是:
一時,
佛遊鞞蘭若,在黃蘆園中。
爾時,鞞蘭若
梵志年耆宿老,壽將欲過,命垂至盡,年百二十,拄杖而行,中後彷徉往詣佛所,共相
問訊,當在佛前倚杖而立,白曰:
「
瞿曇!我聞
沙門瞿曇年幼極少,新出家學,若有名德沙門梵志親自來詣,而不禮敬,亦不尊重,不從{坐}[座]起,不請令坐。瞿曇!此事大為不可。」
世尊告曰:
「梵志!我初不見天及魔、梵、沙門、梵志,從人至天,謂:自來詣,能令
如來禮敬尊重,而從{坐}[座]起,請令坐者。梵志!若有來詣,欲令如來禮敬尊重,而從{坐}[座]起,請令坐者,彼人必當頭破七分。」
梵志復白:「瞿曇
無味。」
世尊告{白}[曰?]:
「梵志!
有事令我無味,然,不如汝言。若有色
味、聲味、香味、觸味者,彼如來斷智絕滅拔根,終不復生,是謂:有事令我無味,然,不如汝言。」
梵志復白:「瞿曇無恐怖。」
世尊告曰:
「梵志!有事令我無恐怖,然,不如汝言。若有色恐怖,聲、香、味、觸恐怖者,彼如來斷智絕滅拔根,終不復生,是謂:有事令我無恐怖,然,不如汝言。」
梵志復白:「瞿曇
不入胎。」
世尊告曰:
「梵志!有事令我不入胎,然,不如汝言。若有沙門、梵志當來胎床斷智絕滅拔根,終不復生者,我說彼不入胎,如來當來胎床斷智絕滅拔根,終不復生,是故,令我不入胎,是謂:有事令我不入胎,然,不如汝言。
梵志!我於此眾生無明來、無明樂、
無明覆、
無明卵之所裹,我先觀法,我於眾生為最第一。猶雞生卵,或十或十二,隨時念,隨時覆,隨時暖,隨時擁護,彼於其後,雞設放逸,於中,有雞子或以口嘴,或以足爪,啄破其卵,安隱自出,彼於雞子為最第一。我亦如是,於此眾生無明來、無明樂、無明覆、無明卵之所裹,我先觀法,我於眾生為最第一。
梵志!我持蒿草往詣覺樹,布草樹下,敷
尼師檀,
結加趺坐,不破正坐,要至
漏盡。我不破正坐,要至漏盡,我正坐已,離欲、離惡不善之法,
有覺、有觀,
離生喜、樂,逮初禪
成就遊,是謂:我爾時獲第一增上心,即於
現法得安樂居,易不難得,
樂住無怖,
安隱快樂,令昇涅槃。
復次,梵志!我覺、觀已息,
內靜、
一心,無覺、無觀,定生喜、樂,逮第二禪成就遊,是謂:我爾時獲第二增上心,即於現法得安樂居,易不難得,樂住無怖,安隱快樂,令昇涅槃。
復次,梵志!我離於喜欲捨無求遊,正念、正智而身覺樂,謂:聖所說、聖所捨、念、
樂住{室?},逮第三禪成就遊,是謂:我爾時獲第三增上心,即於現法得安樂居,易不難得,樂住無怖,安隱快樂,令昇涅槃。
復次,梵志!我樂滅、苦滅,
喜、憂本已滅,不苦不樂、
捨念清淨,逮第四禪成就遊,是謂:我爾時獲第四增上心,即於
現法得安樂居,易不難得,樂住無怖,安隱快樂,令昇涅槃。
復次,梵志!我已得如是定心,清淨、無穢、無煩、柔軟、善住、得
不動心,覺憶宿命智通作證:我
有行有相貌,憶本無量昔所經歷,謂:一生、二生、百生、千生、成劫、敗劫、無量
成敗劫,彼眾生名某,彼昔更歷,我曾生彼,如是姓、如是字、如是生、如是飲食、如是受苦樂、如是長壽、如是久住、如是壽訖,此死生彼,彼死生此,我生在此,如是姓、如是字、如是生、如是飲食、如是受苦樂、如是長壽、如是久住、如是壽訖,是謂:我爾時
初夜得此第一明達,以本無放逸,樂住遠離,修行精懃(勤),謂:無智滅而智生,闇壞而明成,
無明滅而明生,謂:憶宿命智作證明達。
復次,梵志!我已得如是定心,清淨、無穢、無煩、柔軟、善住、得不動心,學於生死智通作證:我以清淨天眼出過於人,見此眾生死時生時,好色惡色,妙與不妙,往來
善處及
不善處,隨此眾生之所作業,見其如真:若此眾生成就身惡[行],口、
意惡行,誹謗聖人,邪見,成就邪見業,彼因
緣此,身壞命終必至
惡處,生地獄中;若此眾生成就身妙行,口、意妙行,不誹謗聖人,正見,成就正見業,彼因緣此,身壞命終必昇善處,上生天中,是謂:我爾時
中夜得此第二明達,以本無放逸,樂住遠離,修行精勤,謂:無智滅而智生,闇壞而明成,無明滅而明生,謂:生死智作證明達。
復次,梵志!我已得如是定心,清淨、無穢、無煩、柔軟、善住、得不動心,學於
漏盡智通作證:我知此苦如真,知此苦
習,知此苦
滅,知此苦
滅道如真;知此漏如真,知此漏習,知此漏滅,知此漏滅道如真。我如是知、如是見,欲漏心解脫,有漏、
無明漏心解脫,解脫已,
便知解脫:『
生已盡,
梵行已立,
所作已辦,
不更受有,知如真。』是謂:我爾時
後夜得此第三明達,以本無放逸,樂住遠離,修行精勤,謂:無智滅而智生,闇壞而明成,無明滅而明生,謂:漏盡智作證明達。
復次,梵志!若有正說而說不癡法,眾生生世,一切眾生最勝,不為苦樂所覆,當知正說者即是我也,所以者何?我說不癡法,眾生生世,一切眾生最勝,不為苦樂所覆。」
於是,鞞蘭若梵志即便捨杖,
稽首佛足,白世尊曰:
「世尊為第一,世尊為大,世尊為最,世尊為勝,世尊為等,世尊為不等,世尊無與等等,世尊無障,世尊無障人。世尊!我今
自歸於佛、法及
比丘眾,唯願世尊受我為
優婆塞!從今日始,
終身自歸,乃至命盡。」
佛說如是,鞞蘭若梵志及諸比丘聞佛所說,歡喜奉行。
增支部8集11經/威樂若經(莊春江譯)
被我這麼聽聞:
有一次,
世尊住在威樂若的那類嚕印度楝樹下。那時,威樂若的
婆羅門去見世尊。抵達後,與世尊一起互相問候。交換應該被互相問候的友好交談後,在一旁坐下。在一旁坐下的威樂若的婆羅門對世尊說這個:
「
喬達摩尊師!這被我聽聞:『
沙門喬達摩對衰老的、年老的、高齡的婆羅門們不
問訊,或起立迎接,或以座位邀請。』喬達摩尊師!那個這個就像那樣的:因為喬達摩
尊師對衰老的、年老的、高齡的婆羅門們不問訊,或起立迎接,或以座位邀請,喬達摩尊師!那個這個就是不適當的(不具足的)。」「婆羅門!我不見那個:在包括天,在包括魔,在包括梵的世間;在包括沙門婆羅門,在包括天-人的
世代中,凡我應該問訊,或應該起立迎接,或應該以座位邀請,婆羅門!因為,凡如果
如來問訊,或起立迎接,或以座位邀請,他的頭甚至破裂。」
「喬達摩尊師是
無味的樣子者。」「婆羅門!
有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是無味的樣子者。』婆羅門!凡那些諸色之味、諸聲音之味、諸氣味之味、諸味道之味、諸
所觸之味,如來的那些已被捨斷,根已被切斷,
[如]已斷根的棕櫚樹,
成為非有,
為未來不生之物。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是無味的樣子者。』但你沒根據那個說。」
「喬達摩尊師是
無享樂者。」「婆羅門!有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是無享樂者。』婆羅門!凡那些諸色之享樂、諸聲音之享樂、諸氣味之享樂、諸味道之享樂、諸所觸之享樂,如來的那些已被捨斷,根已被切斷,[如]已斷根的棕櫚樹,成為非有,為未來不生之物。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是無享樂者。』但你沒根據那個說。」
「喬達摩尊師是
無作業論者。」「婆羅門!有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是無作業論者。』婆羅門!因為我對身惡行、對語惡行、對意惡行說不作業,我對種種惡不善法說不作業。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是無作業論者。』但你沒根據那個說。」
「喬達摩尊師是
斷滅論者。」「婆羅門!有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是斷滅論者。』婆羅門!因為我對貪、對瞋、對癡說斷滅,我對種種惡不善法說斷滅。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是斷滅論者。』但你沒根據那個說。」
「喬達摩尊師是
嫌惡者。」「婆羅門!有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是嫌惡者。』婆羅門!因為我以身惡行、以語惡行、以意惡行嫌惡,我以種種惡不善法的
等至嫌惡。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是嫌惡者。』但你沒根據那個說。」
「喬達摩尊師是
虛無論者。」「婆羅門!有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是虛無論者。』婆羅門!因為我為貪的、瞋的、癡的
調伏教導法,我為種種惡不善法的調伏教導法。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是虛無論者。』但你沒根據那個說。」
「喬達摩尊師是
苦行者。」「婆羅門!有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是苦行者。』婆羅門!我說諸惡不善法:身惡行、語惡行、意惡行
應該被苦行(燒盡),婆羅門!凡其應該被苦行的諸惡不善法已被捨斷,根已被切斷,[如]已斷根的棕櫚樹,成為非有,為未來不生之物者,我說他是『苦行者』。婆羅門!如來的應該被苦行苦行的諸惡不善法已被捨斷,根已被切斷,[如]已斷根的棕櫚樹,成為非有,為未來不生之物。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是苦行者。』但你沒根據那個說。」
「喬達摩尊師是
離胎者。」「婆羅門!有這個法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是離胎者。』婆羅門!凡其未來母胎再有的生出已被捨斷,根已被切斷,[如]已斷根的棕櫚樹,成為非有,為未來不生之物者,我說他是『離胎者』。婆羅門!如來的未來從母胎再有的生出已被捨斷,根已被切斷,[如]已斷根的棕櫚樹,成為非有,為未來不生之物。婆羅門!這是法門,以該法門,當正確說我時,應該說:『沙門喬達摩是離胎者。』但你沒根據那個說。
婆羅門!猶如八個,或十個,十二個母雞的蛋,它們是被母雞正確坐在上面的,正確孵熱的,正確孵化的,凡那些雛雞中最先以足爪尖或嘴尖啄破蛋殼後,平安地破殼,是否牠應該被說『最年長的,或最年輕的』呢?」
「喬達摩尊師!應該被說最年長的,喬達摩尊師!因為牠是牠們中最年長的。」「同樣的,婆羅門!在
進入無明的、成為蛋被覆蓋的
世代中,我破壞
無明的蛋殼後,就單獨在世界中成為
無上遍正覺的
現正覺者,婆羅門!我確實是世界的最年長者、最上者(最初者)。婆羅門!又,我的活力已被發動將成為不退縮的,
念已現起成為不忘失的,
身已寧靜成為無激情的,已得定成為
心一境。
婆羅門!那個我就從離諸欲後,從離諸不善法後,
進入後住於有尋、
有伺,
離而生喜、樂的初禪;從尋與伺的平息,
自身內的明淨,
心的專一性,進入後住於無尋、無伺,定而生喜、樂的第二禪;從喜的
褪去、住於
平靜、有念正知、以身體感受樂,進入後住於凡聖者們告知『他是平靜者、具念者、
安樂住者』的第三禪;從樂的捨斷與從苦的捨斷,就在之前諸喜悅、憂的滅沒,進入後住於不苦不樂,
平靜、念遍純淨的第四禪。
那個我在心是這樣入定的、遍純淨的、淨化的、無穢的、離
隨雜染的、柔軟的、
適合作業的、住立的、到達
不動的時,使心轉向前世住處回憶智。我回憶(隨念)許多前世住處,即:一生、二生、三生、四生、五生、十生、二十生、三十生、四十生、五十生、百生、千生、十萬生、許多壞劫、許多成劫、許多
壞成劫:『在那裡我是這樣的名、這樣的姓氏、這樣的容色、這樣的食物、這樣的苦樂感受、這樣的壽長,那位從那裡死後我出生在那裡,在那裡我又是這樣的名、這樣的姓氏、這樣的容色、這樣的食物、這樣的苦樂感受、這樣的壽長,那位從那裡死後被再生在這裡。』像這樣,我回憶許多
有行相的、有境遇的前世住處。
婆羅門!這是在初夜時被我到達的第一明:
無明已破壞,明已生起;黑闇已破壞,光明已生起,如那位住於不放逸者的、熱心者的、自我努力者的。婆羅門!這是我的第一個破殼(貫通),如雛雞的從蛋殼。
那個我在心是這樣入定的、遍純淨的、淨化的、無穢的、離隨雜染的、柔軟的、適合作業的、住立的、到達不動的時,使心轉向眾生死亡往生智,我以清淨、超越常人的天眼看見死沒往生的眾生:下劣的、勝妙的,美的、醜的,善去的、惡去的,知道依業到達的眾生:『確實,這些尊師眾生具備身惡行、具備語惡行、具備意惡行,是對聖者斥責者、邪見者、邪見行為的受持者,他們以身體的崩解,死後已往生
苦界、
惡趣、
下界、地獄,又或這些尊師眾生具備身善行、具備語善行、具備意善行,是對聖者不斥責者、正見者、正見行為的受持者,他們以身體的崩解,死後已往生
善趣、天界。』像這樣,我以清淨、超越常人的天眼看見死沒往生的眾生:下劣的、勝妙的,美的、醜的,善去的、惡去的,知道依業到達的眾生。
這是在中夜時被我到達的第二明:無明已破壞,明已生起;黑闇已破壞,光明已生起,如那位住於不放逸者的、熱心者的、自我努力者的。婆羅門!這是我的第二個破殼,如雛雞的從蛋殼。
那個我在心是這樣入定的、遍純淨的、淨化的、無穢的、離隨雜染的、柔軟的、適合作業的、住立的、到達不動的時,使心轉向
諸漏的滅盡智。那個我如實證知:『這是苦。』如實證知:『這是苦
集。』如實證知:『這是苦
滅。』如實證知:『這是導向苦
滅道跡。』如實證知:『這些是漏。』如實證知:『這是漏集。』如實證知:『這是漏滅。』如實證知:『這是導向漏滅道跡。』當那個我這樣知、這樣見時,心從欲漏被解脫,心也從有漏被解脫,心也從
無明漏被解脫。在解脫時,
有『[這是]解脫』之智,我證知:『
出生已盡,
梵行已完成,
應該被作的已作,
不再有此處[輪迴]的狀態。』
這是在後夜時被我到達的第三明:無明已破壞,明已生起;黑闇已破壞,光明已生起,如那位住於不放逸者的、熱心者的、自我努力者的。婆羅門!這是我的第三個破殼,如雛雞的從蛋殼。」
在這麼說時,威樂若的婆羅門對世尊說這個:「喬達摩尊師是最年長者,喬達摩尊師是最上者。太偉大了,喬達摩尊師!太偉大了,喬達摩尊師!喬達摩尊師!猶如扶正顛倒的,或揭開隱藏的,或告知迷路者的道路,或在黑暗中持燈火:『有眼者們看見諸色。』同樣的,法被喬達摩尊師以種種法門說明。這個我
歸依喬達摩尊師、法、
比丘僧團,請喬達摩尊師記得我為
優婆塞,從今天起
已終生歸依。」
巴利語經文(台灣嘉義法雨道場流通的word版本)
AN.8.11/ 1. Verañjasuttaṃ
11. Evaṃ me sutaṃ– ekaṃ samayaṃ bhagavā verañjāyaṃ viharati naḷerupucimandamūle. Atha kho verañjo brāhmaṇo yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinno kho verañjo brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca–
“Sutaṃ metaṃ, bho gotama– ‘na samaṇo gotamo brāhmaṇe jiṇṇe vuḍḍhe mahallake addhagate vayo-anuppatte abhivādeti vā paccuṭṭheti vā āsanena vā nimantetī’ti. Tayidaṃ, bho gotama, tatheva. Na hi bhavaṃ gotamo brāhmaṇe jiṇṇe vuḍḍhe mahallake addhagate vayo-anuppatte abhivādeti vā paccuṭṭheti vā āsanena vā nimanteti. Tayidaṃ, bho gotama, na sampannamevā”ti. “Nāhaṃ taṃ, brāhmaṇa, passāmi sadevake loke samārake sabrahmake sassamaṇabrāhmaṇiyā pajāya sadevamanussāya yamahaṃ abhivādeyyaṃ vā paccuṭṭheyyaṃ vā āsanena vā nimanteyyaṃ. Yañhi, brāhmaṇa, tathāgato abhivādeyya vā paccuṭṭheyya vā āsanena vā nimanteyya, muddhāpi tassa vipateyyā”ti.
“Arasarūpo bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘arasarūpo samaṇo gotamo’ti. Ye te, brāhmaṇa, rūparasā saddarasā gandharasā rasarasā phoṭṭhabbarasā, te tathāgatassa pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘arasarūpo samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī”ti.
“Nibbhogo bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘nibbhogo samaṇo gotamo’ti. Ye te, brāhmaṇa, rūpabhogā saddabhogā gandhabhogā rasabhogā phoṭṭhabbabhogā, te tathāgatassa pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘nibbhogo samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī”ti.
“Akiriyavādo bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘akiriyavādo samaṇo gotamo’ti. Ahañhi, brāhmaṇa, akiriyaṃ vadāmi kāyaduccaritassa vacīduccaritassa manoduccaritassa; anekavihitānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ akiriyaṃ vadāmi. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya – ‘akiriyavādo samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī”ti.
“Ucchedavādo bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘ucchedavādo samaṇo gotamo’ti. Ahañhi, brāhmaṇa, ucchedaṃ vadāmi rāgassa dosassa mohassa; anekavihitānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ ucchedaṃ vadāmi. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘ucchedavādo samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī”ti.
“Jegucchī bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘jegucchī samaṇo gotamo’ti. Ahañhi, brāhmaṇa, jigucchāmi kāyaduccaritena vacīduccaritena manoduccaritena; jigucchāmi anekavihitānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ samāpattiyā. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘jegucchī samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī”ti.
“Venayiko bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘venayiko samaṇo gotamo’ti. Ahañhi, brāhmaṇa, vinayāya dhammaṃ desemi rāgassa dosassa mohassa; anekavihitānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ vinayāya dhammaṃ desemi. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘venayiko samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī”ti.
“Tapassī bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘tapassī samaṇo gotamo’ti. Tapanīyāhaṃ brāhmaṇa, pāpake akusale dhamme vadāmi kāyaduccaritaṃ vacīduccaritaṃ manoduccaritaṃ. Yassa kho, brāhmaṇa, tapanīyā pāpakā akusalā dhammā pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā, tamahaṃ ‘tapassī’ti vadāmi. Tathāgatassa kho, brāhmaṇa, tapanīyā pāpakā akusalā dhammā pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘tapassī samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī”ti.
“Apagabbho bhavaṃ gotamo”ti! “Atthi khvesa, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘apagabbho samaṇo gotamo’ti. Yassa kho, brāhmaṇa, āyatiṃ gabbhaseyyā punabbhavābhinibbatti pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā tamahaṃ ‘apagabbho’ti vadāmi. Tathāgatassa kho, brāhmaṇa āyatiṃ gabbhaseyyā punabbhavābhinibbatti pahīnā ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Ayaṃ kho, brāhmaṇa, pariyāyo, yena maṃ pariyāyena sammā vadamāno vadeyya– ‘apagabbho samaṇo gotamo’ti, no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesi.
“Seyyathāpi, brāhmaṇa, kukkuṭiyā aṇḍāni aṭṭha vā dasa vā dvādasa vā. Tānāssu kukkuṭiyā sammā adhisayitāni sammā pariseditāni sammā paribhāvitāni. Yo nu kho tesaṃ kukkuṭacchāpakānaṃ paṭhamataraṃ pādanakhasikhāya vā mukhatuṇḍakena vā aṇḍakosaṃ padāletvā sotthinā abhinibbhijjeyya, kinti svāssa vacanīyo– ‘jeṭṭho vā kaniṭṭho vā’”ti? “Jeṭṭho tissa, bho gotama, vacanīyo. So hi nesaṃ, bho gotama, jeṭṭho hotī”ti.
“Evamevaṃ kho ahaṃ, brāhmaṇa, avijjāgatāya pajāya aṇḍabhūtāya pariyonaddhāya avijjaṇḍakosaṃ padāletvā ekova loke anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho. Ahañhi, brāhmaṇa jeṭṭho seṭṭho lokassa. Āraddhaṃ kho pana me, brāhmaṇa, vīriyaṃ ahosi asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, passaddho kāyo asāraddho, samāhitaṃ cittaṃ ekaggaṃ.
“So kho ahaṃ, brāhmaṇa, vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharāmi; vitakkavicārānaṃ vūpasamā ajjhattaṃ sampasādanaṃ cetaso ekodibhāvaṃ avitakkaṃ avicāraṃ samādhijaṃ pītisukhaṃ dutiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharāmi; pītiyā ca virāgā upekkhako ca viharāmi sato ca sampajāno sukhañca kāyena paṭisaṃvedemi yaṃ taṃ ariyā ācikkhanti– ‘upekkhako satimā sukhavihārī’ti tatiyaṃ jhānaṃ upasampajja viharāmi; sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānā pubbeva somanassadomanassānaṃ atthaṅgamā adukkhamasukhaṃ upekkhāsatipārisuddhiṃ catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharāmi.
“So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte pubbenivāsānussatiñāṇāya cittaṃ abhininnāmesiṃ. So anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi, seyyathidaṃ– ekampi jātiṃ dvepi jātiyo tissopi jātiyo catassopi jātiyo pañcapi jātiyo dasapi jātiyo vīsampi jātiyo tiṃsampi jātiyo cattālīsampi jātiyo paññāsampi jātiyo jātisatampi jātisahassampi jātisatasahassampi anekepi saṃvaṭṭakappe anekepi vivaṭṭakappe anekepi saṃvaṭṭavivaṭṭakappe– ‘amutrāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto. So tato cuto amutra udapādiṃ; tatrāpāsiṃ evaṃnāmo evaṃgotto evaṃvaṇṇo evamāhāro evaṃsukhadukkhappaṭisaṃvedī evamāyupariyanto. So tato cuto idhūpapanno’ti. Iti sākāraṃ sa-uddesaṃ anekavihitaṃ pubbenivāsaṃ anussarāmi.
“Ayaṃ kho me, brāhmaṇa, rattiyā paṭhame yāme paṭhamā vijjā adhigatā; avijjā vihatā vijjā uppannā; tamo vihato āloko uppanno, yathā taṃ appamattassa ātāpino pahitattassa viharato. Ayaṃ kho me, brāhmaṇa, paṭhamā abhinibbhidā ahosi kukkuṭacchāpakasseva aṇḍakosamhā.
“So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte sattānaṃ cutūpapātañāṇāya cittaṃ abhininnāmesiṃ. So dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passāmi cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe, sugate duggate yathākammūpage satte pajānāmi– ‘ime vata bhonto sattā kāyaduccaritena samannāgatā, vacīduccaritena samannāgatā, manoduccaritena samannāgatā, ariyānaṃ upavādakā, micchādiṭṭhikā, micchādiṭṭhikammasamādānā. Te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapannāti. Ime vā pana bhonto sattā kāyasucaritena samannāgatā, vacīsucaritena samannāgatā, manosucaritena samannāgatā, ariyānaṃ anupavādakā, sammādiṭṭhikā, sammādiṭṭhikammasamādānā. Te kāyassa bhedā paraṃ maraṇā sugatiṃ saggaṃ lokaṃ upapannā’ti. Iti dibbena cakkhunā visuddhena atikkantamānusakena satte passāmi cavamāne upapajjamāne hīne paṇīte suvaṇṇe dubbaṇṇe, sugate duggate yathākammūpage satte pajānāmi.
“Ayaṃ kho me, brāhmaṇa, rattiyā majjhime yāme dutiyā vijjā adhigatā; avijjā vihatā vijjā uppannā; tamo vihato āloko uppanno, yathā taṃ appamattassa ātāpino pahitattassa viharato. Ayaṃ kho me, brāhmaṇa, dutiyā abhinibbhidā ahosi kukkuṭacchāpakasseva aṇḍakosamhā.
“So evaṃ samāhite citte parisuddhe pariyodāte anaṅgaṇe vigatūpakkilese mudubhūte kammaniye ṭhite āneñjappatte āsavānaṃ khayañāṇāya cittaṃ abhininnāmesiṃ. So ‘idaṃ dukkhan’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ, ‘ayaṃ dukkhasamudayo’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ, ‘ayaṃ dukkhanirodho’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ, ‘ayaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ; ‘ime āsavā’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ, ‘ayaṃ āsavasamudayo’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ, ‘ayaṃ āsavanirodho’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ, ‘ayaṃ āsavanirodhagāminī paṭipadā’ti yathābhūtaṃ abbhaññāsiṃ. Tassa me evaṃ jānato evaṃ passato kāmāsavāpi cittaṃ vimuccittha, bhavāsavāpi cittaṃ vimuccittha, avijjāsavāpi cittaṃ vimuccittha. Vimuttasmiṃ vimuttamiti ñāṇaṃ ahosi. ‘Khīṇā jāti, vusitaṃ brahmacariyaṃ, kataṃ karaṇīyaṃ, nāparaṃ itthattāyā’ti abbhaññāsiṃ.
“Ayaṃ kho me, brāhmaṇa, rattiyā pacchime yāme tatiyā vijjā adhigatā; avijjā vihatā vijjā uppannā; tamo vihato āloko uppanno yathā taṃ appamattassa ātāpino pahitattassa viharato. Ayaṃ kho me, brāhmaṇa, tatiyā abhinibbhidā ahosi kukkuṭacchāpakasseva aṇḍakosamhā”ti.
Evaṃ vutte verañjo brāhmaṇo bhagavantaṃ etadavoca– “jeṭṭho bhavaṃ gotamo, seṭṭho bhavaṃ gotamo. Abhikkantaṃ, bho gotama, abhikkantaṃ, bho gotama! Seyyathāpi, bho gotama, nikkujjitaṃ vā ukkujjeyya, paṭicchannaṃ vā vivareyya, mūḷhassa vā maggaṃ ācikkheyya, andhakāre vā telapajjotaṃ dhāreyya– cakkhumanto rūpāni dakkhantīti; evamevaṃ bhotā gotamena anekapariyāyena dhammo pakāsito. Esāhaṃ bhavantaṃ gotamaṃ saraṇaṃ gacchāmi dhammañca bhikkhusaṅghañca. Upāsakaṃ maṃ bhavaṃ gotamo dhāretu ajjatagge pāṇupetaṃ saraṇaṃ gatan”ti. Paṭhamaṃ.